Pēc krievu okupantiem paliek tikai drupas un atkritumu kalni: iedzīvotāji atgriežas izpostītajās Donbasa vietās

Pirms gada, kad krievu armija virzījās no Harkivas apgabala Slovjanskas un Kramatorskas virzienā, cenšoties ieņemt šīs pilsētas un ielenkt Ukrainas aizsardzības spēkus Doneckas apgabalā – krievi Izjumā koncentrēja apmēram 20 bataljonu taktiskās grupas. Par spīti tam, Ukrainas spēki pērnā gada septembrī apturēja iebrucējus Bogorodičnes ciemā. Kaujas pār šo ciemu raksturo kā vienas no smagākajām – fronte turpu šurpu virzījusies 14 reizes.

Ciems, kurš izveidots 17. gadsimtā atrodas uz rietumiem no Limanas, netālu no Svjatohirskas. Karadarbības laikā krievu armija to pilnībā iznīcināja. Šeit nav palikusi neviena nenobombardēta māja. Ukrainas Bruņotie spēki to atbrīvoja pērn 11. septembrī.

Pēc krieviem paliek tikai drupas un atkritumu kalni – to šodien saka vietējie iedzīvotāji. Pirms kara šeit dzīvoja apmēram tūkstoš cilvēku – aktīvās karadarbības laiku pārdzīvoja divi, bet nu jau atgriezušies 25.

Arī Ludmila, kura aizbēga uz Vāciju, tad atgriezās Ukrainas centrālajā daļā un nu ir atpakaļ šeit – no viņas privātmājas palikušas pāri tikai krāsmatas: "Šeit bija virtuvīte, piebūve pie mājas, gāzes plīts te stāvēja. Te bija otra istaba, te viena, te otra, šeit es gulēju. Šeit es visu jau iznesu. Taisīsim dušu, mazgāties taču vajag, šo arī es izraku. [TV3: Tas ir viss, kas palika, ja?] Šeit mazmeita gulēja, bija divas gultiņas, skapis, tur krēsli, puķes."

Ludmilas kundze rāda, kas palicis pāri no viņas mājas – krāsniņa, sadedzis gāzes balons un daži trauki. Tagad viņa dzīvo pagrabā: "Šo man brīvprātīgie palīdzēja, vakar atveda būvmateriālus, humāno palīdzību iedeva. Matraci, segu, palagus, lūk, spilvens. [TV3: Tagad ir vasara, kaut drusku vieglāk izdzīvot.] Jā, es esmu asmātiķe. Šonakt es gulēju jau te. Pagrabu es katru dienu kurinu, jo ir mitrums."

Kaujas pār šo ciematu sākās pērnā gada vasaras sākumā. Ludmila līdz pēdējam brīdim cerēja, ka krievu okupantus ukraiņiem izdosies atspiest un viņai nebūs jāpamet mājas. Tomēr, kad okupanti sāka ciemu slaucīt no zemes virsas – sieviete bēga.

"[TV3: Tas ir viss, ko jūs paspējāt izglābt no mājas?] Jā, pirms bēgu prom, visu, ko varēju, sanesu šeit. Kādu laiku es te arī gulēju. Sanesu segas, savu kažoku, tas arī palika. [TV3: Bijāt ārpus valsts, bet tomēr izlēmāt, ka jāatgriežas?] Tikai uz māju, tikai uz māju, savas sienas, savas durvis. Tikai mājās. [TV3: Atbraucāt un ieraudzījāt, ka mājas vairs nav.] Jā, šausmas, bet ir jāturas, jāiet uz priekšu, cenšos visu laiku kustēties, vairāk strādāt un tikai uz priekšu. Gaidām mūsu uzvaru un mieru. Pēc iespējas ātrāk. Ko varu, to daru, izraku krāsniņu, suņiem gatavoju, un te es viņiem no rīta putru izvārīju," teic Ludmila.

Prom viņa vairs nebraukšot, gaida Ukrainas uzvaru un pamazām māju atjaunošot. Kundze pati novākusi gruvešus. Ap māju sastādījusi ziedus. Viņas īpašumu ukraiņu karavīri jau atmīnējuši, citur gan jāskatās zem kājām, jo krievi mīnējuši visu Blogorodačnes ciema teritoriju.