Francijā jau atkal politiskā nestabilitāte. Kritusi premjerministra Fransuā Beirū valdība. Viņš amatā spēja noturēties vien deviņus mēnešus. Nu jau bijušais Francijas valdības vadītājs ir kļuvis par ceturto premjeru, kas zaudē amatu nepilnu divu gadu laikā.
Beirū pats ierosināja uzticības balsojumu, cerot panākt atbalstu stingram budžeta plānam, lai apturētu valsts parāda pieaugumu. Taču gan kreisie, gan galēji labējie nostājās pret viņu.
"Lielākais risks būtu neko nedarīt – ļaut visam ritēt pa vecam, turpināt politiskās spēles un vilkt garumā, nepieņemot nepieciešamos lēmumus. Līdz brīdim, kad nonākam līdz neatgriešanās punktam un stāvam pie bezdibeņa malas. Jo tas, ar ko mēs šodien saskaramies, nav tikai politisks jautājums, tas ir vēsturisks lēmums," teica Beirū.
Kā Francija līdz tam nonāca?
Pēc galēji labējo panākumiem 2024. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās prezidents Emanuels Makrons lēma atlaist parlamentu, cerot "sakārtot" politisko spēku līdzsvaru. Rezultāts bija gaužām pretējs. Vēlētāji sadalījās trīs lielos blokos: kreisie, centristi un galēji labējie. Neviens nespēja iegūt vairākumu, un parlamenta darbs faktiski jau pašā saknē tika paralizēts.
Otrs apstāklis – kopš vēlēšanām būtiski pasliktinājusies arī valsts finanšu situācija. Beirū tam piedāvāja risinājumu – mazāki tēriņi, nodokļu reformas un pat divu svētku dienu atcelšana, kas frančiem kļuva par sarkano līniju. Šie priekšlikumi kopā ar sabiedrības neapmierinātību apvienoja valdības vadītāja pretiniekus.
Pēc politikas analītiķu domām, Makrons, visticamāk, būs spiests steigā meklēt jau piekto premjeru mazāk nekā divu gadu laikā.
"Iespējami trīs scenāriji. Pirmais – prezidents Makrons Beirū vietā ieceļ citu valdības vadītāju. Otrs – viņš varētu atlaist parlamentu, kā to darīja pērn, un izsludināt jaunas vēlēšanas, cerot uz citu spēku sadalījumu. Trešais un visdramatiskākais variants – atkāpties pašam un rīkot prezidenta vēlēšanas. Taču Makrons to vairākkārt noraidījis, un tas šķiet maz ticams, lai arī gan galēji labējie, gan galēji kreisie viņu uz to aicina," skaidro Eiropas Biznesa administrācijas institūta politikas zinātņu profesors Duglass Vēbers.
Aptaujas rāda, ka, izsludinot jaunas vēlēšanas, lielākos uzvaras laurus plūktu galēji labējie ar Žordanu Bardellu priekšgalā – tuvāko sabiedroto un protežē Kremļa draudzīgajai Marinai Lepēnai. Turklāt potenciāli sašķobīties var arī paša Makrona krēsls vēl pirms amata termiņa beigām.
"Politiskā nenoteiktība Francijā Eiropai un pašas valsts lomai tajā, protams, nāk par sliktu, tomēr ietekme varētu nebūt ļoti liela. Ārpolitikas un aizsardzības jautājumos Francijas prezidentam ir plašas rīcības iespējas neatkarīgi no parlamenta vai tā mainīgajiem vairākumiem. Lielākā problēma gan ir tā, ka bez pieņemtā budžeta Francijai ir grūtāk atvēlēt papildu naudu ārpolitikai un starptautiskajiem jautājumiem," saka Vēbers.
Tā kā Parīze ir viena no galvenajiem Ukrainas atbalstītājiem, tad valdības iekšējās cīņas var aizkavēt svarīgus lēmumus un palīdzību Kijivai.
