"Preses zīme šeit vairs neko nenozīmē." Saruna ar virsnieku par dronu teroru un mediju darbu frontē

Pēdējā laikā arī mediju darbs frontē kļūst arvien sarežģītāks, jo Krievijas armija neievēro ne konvencijas, ne jebkādus likumus, kas nosaka – uz medijiem vai civilajiem atklāt uguni nedrīkst.

Kā mainījies darbs ar žurnālistiem frontē? TV3 Ziņas sarunājās ar majoru, preses virsnieku Maksimu Potebņu, kurš visus šos kara gadus atbalsta arī TV3 filmēšanas komandu frontē.

Kā Tu redzi, kā ir mainījies darbs ar žurnālistiem frontē? Kāda šobrīd ir iespēja žurnālistus aizvest uz pozīcijām pie karavīriem, lai prese varētu parādīt, kā viņi strādā, un ko vispār krievi nodara jūsu valstij?

Darbs ir mainījies kardināli. Ja mēs skatāmies kopš pilna mēroga iebrukuma mūsu valstī, šobrīd situācija ir tāda, ka vienu izbraucienu ar žurnālistiem uz artilēristu pozīcicijām var pielīdzināt kājnieku izgājienam uzbrukumā. Šobrīd ir milzu daudzums dronu, īpaši daudz ir dronu ar optisko kabeli, un šos dronus diemžēl detektori neuztver, tos varam ieraudzīt tikai ar acīm, kad viņi jau ir ļoti tuvu.

Lūk, man rokās ir uzraksts prese. Ženēvas konvencija paredz, – ja žurnālists atrodas kauju zonā ar šo uzrakstu, uz viņu nedrīkst šaut, žurnālistiem ir jādod iespēja strādāt kara zonā…

Šeit tas nestrādā, agrāk arī mediķu apzīmējumi uz automašīnām kaut ko nozīmēja – aizliegums atklāt uguni, ja tas ir mediķu transports, vai ja tā ir prese. Tagad tas nestrādā. Mūsu ienaidnieks ir ļoti nežēlīgs, viņi neievēro nekādus noteikumus. Lai mēs izdzīvotu un to visu pārvarētu, mēs nedrīkstam nolaisties līdz krievu līmenim. Lai saglabātu cilvēcību, ir jāpieturas pie likumiem, un man šķiet, ka agrāk vai vēlāk visi vainīgie tiks atrasti un sodīti. Kara noziegumi nevar palikt nesodīti.

Okupanti mērķē uz žurnālistiem, jo viņi vēlas iznīcināt visu, kas cenšas parādīt patiesību?

Jā, tur pat.

Lai cilvēki saprastu, kāpēc man vairs uz bruņuvestes nav uzraksts prese, – jo ienaidniekam tā ir kā bullim sarkanā lupata.

Jā, ja tas ir šeit un drons to redz, tici, tu būsi pirmais mērķis starp cilvēkiem, kas būs ar tevi, līdz ar to – šajā brīdī ar šādām uzšuvēm vai uzlīmēm uz automašīnām, kā tas bija agrāk – ir ļoti bīstami.

Mēs vakar braucām kopā uz pozīcijām. Ja agrāk filmēšanas komandas komplekts bija bruņuveste, ķivere, aptieciņa, protams, arī kamera, mikrofons, tad tagad mēs braucam ar pretdronu ieroci "čuiku". Kāpēc mums to vajag?

Pirmkārt, lai nosargātu savu dzīvību, lai izdzīvotu. Mēs darām visu, lai nosargātu cilvēkus, kurus vedam uz pozīcijām, mūsu gadījumā tie ir žurnālisti. "Čuika" – dronu detektors pārtver ienaidnieka dronu signālu, mēs varam ieraudzīt, ja tas lido uz mums un tu, Ieva, zini, ka visbaisākā sajūta ir ieraudzīt šajā ekrānā sevi, savu mašīnu, tos žurnālistus, kuri ar tevi strādā. Šādi gadījumi ir, un tad tev vienkārši uz to ātri jāreaģē, tās ir sekundes, šauj. Atkarībā no situācijas, ja tu ieraugi šeit savu braucošo mašīnu, pirmais lec ārā, un šie ir mūsu aizsardzības ieroči, mēs ar tiem šos dronus vienkārši cenšamies notriekt. Tu pati ļoti labi zini, cik ātri tas ir jādara, jo tas brīdis ir baiss, lido tava nāve, un te ir divi varianti – vai tu viņu, vai viņš tevi piebeigs.

Pēc sava darba es arī saprotu, ka šobrīd lielu lomu spēlē laikapstākļi, piemēram, šāda diena kā šodien, apmākusies, drusku miglaina spēlē mums par labu…

Mēs braucam agri no rīta, pie mums Doneckas apgabalā ļoti agri kļūst gaišs, un mums jāpaspēj iebraukt pozīcijās tajā periodā, ko mēs saucam par pelēko – kad īsti vēl nav uzausis rīts, bet vairs arī nav nakts, un tieši tāpat mēs varam izbraukt no pozīcijām. Tu pati zini, ka saulains laiks, skaidras debesis ir vissliktākais, kas var būt. Kā jau teicu, dronu ir ļoti daudz, šis ir tehnoloģiju karš, un mūsu ienaidnieks šos nāvējošos dronus raida gan uz žurnālistiem, gan civiliedzīvotājiem un, protams, arī uz mums, bet atkal – droni iznīcina, bet pie drona sēž cilvēki vai krievu gadījumā necilvēki, kuri visu redz un to dara apzināti.

Kāpēc neskatoties uz visu šo – tev ir svarīgi riskēt un strādāt ar žurnālistiem?

Atbilde ir vienkārša, mums ir jāparāda pasaulei par ko mēs cīnāmies, parādīt mūsu karavīru spēku, noturību un cilvēcību. Parādīt, ka mēs cīnāmies par savu valsti, lai šī necivilizācija nevarētu sagrābt mūsu zemi un iet tālāk, lai šeit neatgrieztos padomija. Es, par laimi, to nepiedzīvoju, nezinu un negribu zināt, kā tur bija. Mēs vēlamies parādīt pasaulei, ka tādu ienaidnieku ir iespējams uzveikt, pa viņu ir jāsit un mēs arī sitam. Tas ir jārāda, tas ko dara šis milzīgais ļaunums, kurš ir atnācis pie mums.

Paldies, Slava Ukrainai! Varoņiem slava! Pateicos par sadarbību. Pateicos par to, ka Latvija ir ar mums!