TV3 Hersonā: Īslaicīgais pamiers ļauj iedzīvotājiem iziet pilsētas ielās

Hersona ir pirmā pilsēta, kur krievi sāka izmantot civilo medības ar FPV droniem, līdz ar to šī ir pirmā pilsēta, kur parādījās pretdronu tīklu koridori, un šobrīd šīs pāris dienas pamiera iedzīvotāji izmanto, lai vienkārši brīvi varētu pastaigāties pa pilsētas ielām.

Lai gan oficiāli tiek ziņots, ka krievu okupāciju piedzīvojušajā Hersonā dzīvo ap 65 000 iedzīvotāju, uz ielām var ieraudzīt vien reto.

Viktors

Hersonas iedzīvotājs

Puiši un meitenes, no sirds vēlu jums stipru veselību, sargeņģeļus un uzvaru karā! [Jautājums: Jums nav bail te staigāt?] Nu, it kā jau saka, ka pamiers… [Jautājums: Jūs ticat?] Nē, neticu! Atnācu apskatīties, kas ar manu bijušo darba vietu. Strādāju pilsētas arhīvā. Nekas vairs nav palicis.

Hersonas iedzīvotāju ikdiena atspoguļo arī plašāku kara realitāti Hersonas apgabalā. Dņepras upes kreisajā krastā atrodas krievu okupētie Oleški — pilsēta, kuras iedzīvotāji mēnešiem cieš badu un gaida evakuāciju jeb iespēju izdzīvot. Dņepras upe, kas pirms kara vienoja abus krastus, šodien kļuvusi par bīstamu robežšķirtni. Tilti ir saspridzināti un jau pietuvošanās Dņepras krastiem – arī Hersonas pusē ir bīstama – tā tiek uzskatīta par sarkano jeb tā saukto "kill zonu". Krievijas karaspēks to sasniedz ar visa veida bruņojumu.

Andrijs dzimis un uzaudzis Hersonā, piedzīvojis okupāciju, pēc tās uzreiz iestājās Ukrainas aizstāvju rindās.

"Grūti ieraudzīt [mīnas – red.piezīme], ņemiet vērā, kad pārvietojamies, jābūt ļoti uzmanīgiem. Teikšu vēl vairāk – Hersonā kopumā nav tādas drošas teritorijas. Droni ielido visur, artilērija, reaktīvās raķetes sasniedz pilnībā katru pilsētas stūri. Šeit viss ir ļoti smagi cietis. Šī arī ir sarkanā zona šobrīd, daudz dronu, daudz apšaudes," saka Andrijs.

Uz Hersonas pilsētas galvenās gājēju ielas valdīja dzīvība – līdz Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Šobrīd šeit viss ir aizaudzis, ēkas nodedzinātas, sabombardētas. Šī skaitās sarkanā zona, kuru cilvēki baidās apmeklēt, krievu okupantu FPV droni šeit jo īpaši medī visu, kas pārvietojās. Tagad, kopš spēkā stājies pamiers, iedzīvotāji izmanto iespēju atnākt apskatīties uz saviem dzīvokļiem, pazīstamajām ielām.

Andrijs

Ukrainas Bruņoto spēku karavīrs

Šī bija vieta, kur hersonieši atpūtās, skaista iela, šeit mēs gājām uz randiņiem, bija kafejnīcas, šeit vienmēr bija kustība. Kaut vai savā dzīvē, cik es atceros, šeit vienmēr cilvēki nāca atpūsties.

Abos Dņepras krastos cilvēki nezaudē cerību kādudien atgriezties pie vienkāršas ikdienas — būt kopā ar ģimeni, doties uz veikalu, pastaigāties gar upi, nebaidoties par savu dzīvību. Hersonas un Olešku stāsti atšķiras, taču tos vieno viens jautājums: cik ilgi cilvēkiem vēl būs jādzīvo starp bailēm, zaudējumiem un cerību uz mieru?

"Ticam, ka reiz iestāsies miers, ticam mūsu uzvarai, bez tā nekādi.. bet pamieram? Nē, ne kripatas ticības. Suns zina, ko ēdis, paskatieties, ko viņi te ir izdarījuši. Šausmas, par ko?" saka…

Vietējie iedzīvotāji stāsta par ikdienu, kurā pat iziešana no mājām var apdraudēt dzīvību. Alla atceras augustu kā īpaši smagu laiku. "Augusts vispār bija šausmu mēnesis, mēs no mājām nevarējām iziet. Katras piecas minūtes drons meklē cilvēkus, automašīnas, nogalina mierīgos iedzīvotājus," saka Alla.

"Mēs ar vīru runājām, miera laikos, sēdējām vecīši, mums māja ir upes krastā, netālu no tilta… tur vispār ir šausmas. Iedomājaties, nelieši, no kā viņi mūs atbrīvoja. Būtu sēdējuši vecumdienās, dzēruši tēju, skatījušies uz upi, kā pīles peld, bet nē maitas gabali.. lūk, ko mums atnesa," saka Alla.