"Rekords bija vienā izbraucienā, četri nosēdināti FPV, bet ierasti ir divi, trīs. Vienreiz šai mašīnai bija mīnus četras riepas, pārsista bāka, apstājās pie Časivjaras no Kalinivkas puses – ienaidnieks centās iznīcināt ar FPV, trīs triecieni, visi trīs garām," stāsta Ukrainas karavīrs.
Ņemot vērā, ka šai vienībai automašīna ir noklāta ar pretdronu iekārtām – komandieris dod atļauju – ievest pilsētā arī TV3 Ziņu komandu.
Časivjaras pilsēta šodien jau ir nepieejama kā žurnālistiem, tā arī brīvprātīgajiem. Viktorijai, jeb frontē meitenei iesauka ir Runa, – rokās pretdronu lielgabals – droši paliek nedroši, ja kas lidos uz mums, varēs arī šaut: "Es neesmu redzējusi nevienu mašīnu, kas tur brauc bez pretdronu iekārtas, bez REB – tas ir ceļš vienā virzienā, tu vari arī neatgriezties."
Časivjaras pilsētā mājas ir nodegušas un dzirdami sprādzieni, nodegušas mašīnas. Mēs tomēr iebraucām un, par laimi, arī izbraucām, bet tur redzētais nav prātam aptverams.
"Šeit mācījās bērni, kuriem nebija vecāku vai no mazturīgām ģimenēm. Domāju par to, kur viņi ir tagad, kāda ir viņu nākotne. Skola ir iznīcināta pilnībā. Ir sāpīgi uz šo skatīties. Tie ir noziegumi, tam nav attaisnojuma. Kā uz to pasaule var noskatīties, nezinu. Es arī tādā skolā mācījos," saka karavīrs.
Časivjaras vairs nav, pilsēta izskatās izmirusi, lai gan pazemē dzīvo ap 600 cilvēku. Pamesti mājdzīvnieki, un viens no tiem runcis Časiks – tā mēs viņu nosaucām, jo ir no Časivjaras.
Viktorijai ir 26 gadi – viņa ir komandieris zenītlielgabalam ZU-23. Uguns pozīcijās Vikai ar komandu jāizbrauc vienlaikus ar triecienvienībām un nereti ienaidnieks jāsatiek aci pret aci. Uzdevumus jāveic šeit peklē – Časivjarā.
"Ir grūti šādi strādāt. Ja iepriekš mēs ceļā, dodoties uz uzdevumu, domājām par to, kā ātrāk uzstādīt tehniku, tagad visiem acis ir debesīs. Katrs mūsu izbrauciens, mēs esam ienaidnieka uguns pārraudzībā, kā droni, tā artilērija. Tagad tur vairs nav nevienas nesabombardētas mājas, iznīcina visu ar droniem, artilēriju un vadāmajām aviobumbām. Neskatās, vai tur ir civilais, karavīrs, vienalga kas. Časivjarā ir palikuši daudz cilvēku, mums bija situācija, kad ievainotus civilos vedām uz slimnīcu sniedzām paši palīdzību, šobrīd Časivjarā pat brīvprātīgie nevar iebraukt. Tie ir kara noziegumi, kurus ir jāredz visai pasaulei. Es nezinu, kad tas beigsies. Mēs ar puišiem par šo runājām – mūs tas emocionāli sagrauj. Mēs frontes līnijā darām visu iespējamo, bet mēs nevaram nosargāt cilvēkus valsts iekšienē, bērnus, cilvēkus, kuri cieš no šīm krievu raķetēm."
Mēs tikām ārā no Časivjaras sveiki un veseli, bet okupanti jau ir pilsētā – mikrorajons Novičasivjara jau ir krievu kontrolē, no vietas, kur bijām, krievi atrodas vien pusotra kilometra attālumā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
