TV3 Ziņas no Limanas un Svjatohirskas: visur redzami gruveši un krāsmatas
TV3 Ziņu filmēšanas grupa Donbasā pirms dažām dienām atkārtoti apmeklēja Limanas un Svjatohirskas pilsētas, ierodoties tur neilgu laiku pēc okupantu padzīšanas. Šī ziema tur ir smaga – cilvēki spiesti dzīvot bez strāvas, bez apkures un bez ūdens apgādes. Taču ukraiņi saka, – ja izturējām krievu zvērības okupācijā, arī tumsu un aukstumu pieveiksim!
Esam Svjatohirskā – pilsēta, ko dēvē par Donbasa Šveici, krievu okupācijā bija pusgadu. Pusgadu, kura laikā krievi šeit izpostīja visu skaisto, ko brauca apskatīt tūristi no visas pasaules. Šobrīd visur, kur paveries, redzami gruveši un krāsmatas, kas palikušas pāri no cilvēku mājām.
Uz ielas satiekam Olgu, viņa tikko saņēmusi humāno palīdzību.
"Kā mums? Kā lai Jums pasaka, ļoti slikti. Bez elektrības ir ļoti grūti. Es nebraucu prom. Ja aizbrauksi, māju izlaupīs un visu iznesīs. Viņi visu iznesa, izlaupīja. Sēdēju pagrabā visu bombardēšanu, visu. Ziniet, bail ir atcerēties, kā atlidoja, vienīgais, par ko domājām, kā nodzēst. Divas reizes mūsu māja dega, skrēju ārā, meita kliedz – māt, kur tu skriesi, bet ko gaidīt? Viss apkārt deg, redzat, kā te visapkārt izskatās."
Sieviete mūs ved rādīt savu māju, kurai visapkārt ir krituši lādiņi, taču māja brīnumainā kārtā palikusi vesela.
"Lūk, šeit nokrita bumba, tur, kur mēs gājām garām, nokrita vēl viena, šeit – vēl. Kopumā ap manu māju seši lādiņi atlidoja, ejam uz manu pagalmu, ejam," rāda Svjatohirskas iedzīvotāja Olga.
Ieejot iekšā pagalmā, pagrabs ir mazs. "Neviens taču negaidīja karu, kad cēlām māju, uztaisījām mazu pagrabu, mūs izglāba tas, ka mājai ir tādi pamati, pamatīgi pamati. Mēs tur stūrī slēpāmies. Tas mūs izglāba. Sēdējām pagrabā, te atlidoja lādiņš, izsita sienu un ar šķembām sasita māju – līdz nāvei pārbijāmies. Tā smaka, kas nāk no lādiņa, nevar saprast kā gāze vai kaut kas tāds, kā tas sprāga, te visu sienu gabalos sarāva, un visapkārt šķembas. Te – viens, divi, trīs, vēl te četri. Te bija siena, žogs. Paskatieties, kā to betonu sarāva gabalos. Siltumnīca laikam paglāba, redziet, durvis sasita, bet nu nekas, dzīvot var," skaidro Olga.
No nama logiem uz mums veras svētbildes, Olga saka – nezinu, bet ticu, ka tās palīdzēja. Sieviete atminas septembra dienu, kad, iznākot no pagraba, ieraudzīja ielā Ukrainas karavīrus.
"Es no sākuma nesapratu, tikko vēl krievu separātisti te staigāja un mēs slēpāmies kā susliki, baidoties, kur, kas. Nu un tad skatos – nāk karavīru grupa. Apstājos, skatos, kas tur nāk, ar zilām ķiverēm, nāk un pagriežas pret mani. Ap sirdi tik silti palika, es viņiem vaicāju: puiši, kas jūs esat? Es biju tā sastingusi, ka nevarēju jautājumu noformulēt. Viņi teica – mēs esam Ukraina. Nu un viss, man asaras sāka birt, es domāju, paldies Dievam! Es viņiem teicu, ja šie vēl atgriezīsies, to vairs nepārdzīvosim, viņi iznīcinās visu, kas te ir palicis. Šo visu mēs salabosim. Tas skaidrs. Ir kur gulēt, ir kur dzīvot, ir ar ko kurināt," saka Olga.
Cilvēku te ir palikuši daudz, vairāki tūkstoši. Arī netālu esošajā Limanā, kas tāpat kā Svjatohirska tiek nemitīgi apšaudīta.
Limanas pilsēta arī pēc atbrīvošanas cieš no Krievijas okupantu uzbrukumiem. Lūk, TV3 Ziņu filmēšanas grupai aiz muguras esošā māja ir spilgts apliecinājums tam, ka krievi turpina raidīt visu veidu smago artilēriju pret dzīvojamām mājām.
"Lūk, tā viņi mūs denacificē, atbrīvoja cilvēkus no mājām. Tūlīt iekurināsim krāsni un gatavosim cilvēkiem picu," stāsta brīvprātīgais, Severodoneckas iedzīvotājs Oleksandrs.
Limanā satikām brīvprātīgos – tie ir cilvēki, kuriem krievu pasaule ir atņēmusi visu, kas dzīves laikā būvēts un veidots. Par spīti tam – viņi brauc uz karstajiem frontes punktiem, lai palīdzētu citiem.
"Lūk, tūlīt uzstādīsim krāsniņas, gatavosim picu un cienāsim cilvēkus. Divas reizes mēnesī braucam šeit uz Doneckas apgabala atbrīvotajām teritorijām, lai palīdzētu cilvēkiem. Braucam arī uz karstajiem punktiem evakuēt cilvēkus. Tas, ko krievi dara, tas nav karš, tas ir terors, krievi bez iemesla atnāca mūsu teritorijā un iznīcina pilsētas, mierīgos iedzīvotājus. Pats esmu palicis bez mājām. Manu pilsētu Severodonecku ir nopostījuši pilnībā."
"Cilvēki ir zaudējuši darbu, mājas, visu, kam bija strādājuši visu savu dzīvi. Man ir 34 gadi, Bahmutā bija sava kāzu aģentūra, tā ir iznīcināta pilnībā, visa mana komanda ir izsvaidīta pa pasauli. Paldies Dievam, visi ir dzīvi, paldies Dievam. Bet tas, ko mēs redzam, ka mirst bērni, ka viņiem norauj kājas un rokas… Kāda šiem bērniem ir nākotne? Arī šeit ir iznīcināts viss skaistais, kas šeit bija. Mēs braucam pa vietām, kur braucām organizējām kāzas, radījām cilvēkiem prieku un kas tagad? Mēs arī radām prieku vedam humāno palīdzību un paldies Dievam," saka brīvprātīgā, Bahmutas iedzīvotāja Marija.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
