Ukrainas artilēriste: Mēs visi šeit, frontē, esam savas tautas brīvības dēļ

Olenai, kura brigādē iesaukta par Amazoni, ir vien 25 gadi, bet meitene jau sevi kaujaslaukā ir apliecinājusi un šobrīd ir artilēristu ekipāžas komandiere. Līdz šim strādāja uz 122 milimetru kalibra padomju ražojuma pašgājēja haubices – tagad viņas ekipāža saņēmusi ASV piegādāto tehniku.

Olena neslēpj, ka kaujaslaukā to nevar salīdzināt ar veco bruņojumu: "Mums tikko iedeva trīs "septītniekus", es esmu sajūsmā. Pirmajā dienā, kad atveda, biju šokā, domāju, ko ar to vispār darīt. "Sauškai" visu zinu, te neko. Precizitāte ir tāda, ka lādiņš nokrīt tieši tur, kur tu to aizsūti. Kādas koordinātas tev iedod – ar metra precizitāti tur arī trāpa. Es atceros, kad palaidu pirmo lādiņu, visas iekšas trīcēja, jo neko par to nezināju – trāpīs vai netrāpīs. Kad tev atsūta ziņu, ka lādiņš ir trāpījis tieši mērķī, tev parādās tāds adrenalīns, visai ekipāžai uzlabojas kaujas gars, jo mēs zinām, ka katrs palaistais lādiņš ir iznīcināts ienaidnieka mērķis."

Jaunā tehnika šeit pie Bahmutas frontē parādās arvien vairāk. Taču, ņemot vērā kauju intensitāti, laika ilgi mācīties nav.

"Ekipāža, kas uz to iepriekš strādāja, atveda mums, parādīja, izstāstīja, bet visu pārējo mēs apguvām kaujaslaukā, kā pielādēt, kad atved kādus jaunus lādiņus,tad es pati mācos. Ja ko nesaprotu, zvanu komandierim un viņš man palīdz. Vairs uz mūsu veco tehniku negribu atgriezties, tikai trīs "septītnieki"," teic Olena.

Viņa 24. februārī, kad krievi iebruka Ukrainā, atradās militārajās mācībās Ukrainas dienvidos. Olena saka – neviens neticēja, ka karš tiešām sāksies, bet, kad tas sākās, nevienam nebija jautājumu, kāpēc un kur jādodas sargāt savu zemi.

"Tev iedod planšeti un pasaka, rīt tu brauc strādāt. Protams, ka ir šoks, bet ko darīt. Bet visu tu iemācies kaujas apstākļos. Ja tev iedod mērķi un rācijā saka: "Tur ir mūsu ievainotie un kritušie – Amazone, palīdzi!" Tajā brīdī, proti vai neproti, dari visu, lai ar pirmo lādiņu palīdzētu puišiem. Bija viena ļoti emocionāli smaga reize – mēs atbalstījām mūsu kājiniekus, kuriem bija jāiznes kritušie. Man ir divi brāļi, arī karavīri, onkulis mans ir krievu gūstā. Katru reizi es iedomājos, ka tur var būt manējie," piedzīvotajā dalās artilēriste.

Olena saka – mēs visi šeit frontē esam savas tautas brīvības dēļ. Pusotru gadu, redzot, ko okupantu armija dara Ukrainas valstī, sēj arvien lielāku naidu pret iebrucēju armiju. Visu mērķis šeit ir ātrāk atgūt savai tautai un pašiem sev normālu dzīvi.

"Tie ir necilvēki, jo cilvēks nerīkojas tā, kā to dara viņi. Cilvēks ar tādu naidu nespēj nogalināt bērnus, izvarot sievieti. Ziniet, godīgi pateikšu, man gribas viņiem izdarīt tieši to pašu, ko viņi dara manai tautai. Palaist raķetes uz viņu teritoriju, viņu mājām, lai viņi sajūt to pašu, ko sajuta tie mūsu bērni deviņstāvu mājās, kuras viņi bombardē. Lai sajūt to, ko cilvēki izjuta Mariupolē. Es savos 24 gados nekad nedomāju, ka kādam tas būs jāpiedzīvo. Mūsu vecākā paaudze nebija pelnījusi tādas vecumdienas, bērni nebija pelnījuši šādu bērnību. Mēs šeit esam viņu dēļ. Ja man būs jāatdod sava dzīvība, dod Dievs, lai mana nāve nebūtu tāpat vien, ja mani nogalinās, lai mana nāve atnes kādu pārrāvuma punktu vai kara beigas. [TV3: Ko Jūs, esot šeit kaujaslaukā, domājat, kad dzirdat izteikumus par miera sarunām?] Nekādu miera sarunu. Mūsu prezidents sākumā gāja uz sarunām, Putins palaida spārnotās raķetes. Viņam bija nospļauties, tagad mums ir nospļauties," uzsver Olena.

Uz jautājumu, kas būs pirmais, ko viņa izdarīs, kad beigsies karš, artilēriste atbild: "Pie mīļajiem, ļoti gribas pie mīļajiem. Kad zvana mamma, klausulē raud un saka, ka grib mani redzēt, sajust blakus, [jautā] "kā tev tur?" Es tikai saku, – viss ir labi, strādājam, bet tajā laikā sēdi ierakumos, atlido mīna, bet tu raksti viss labi. Nelielos – viss labi."