Ukrainas frontē pret okupantiem plecu pie pleca cīnās gan karavīri, gan kareives

Divdesmit piecus gadus vecā Viktorija jeb vienībā saukta par Runu frontē ir jau sesto gadu.. Sieviete saka – militārais dienests nav bijis viņas aicinājums no bērnības,  par valsts aizsardzību sāka interesēties, kad Krievija pirmo reizi iebruka Ukrainā 2014. gadā. Vikai tad bija vien 16. Pamudinājums pievienoties armijai bija valsts aizsardzības mācībā apgūtās iemaņas un vēlme aizsargāt savu zemi.

"Man nebija tā, ka es no bērnības gribēju būt armijā, gribēju būt veterinārārsts, mīlu dzīvniekus, dabu. Bet vispār pirmā man izglītība ir vitrīnu floriste. Kad mums skolā parādījās  valsts aizsardzības mācība, sāka = mācīt par ieročiem, valsts aizsardzību, es pati aizgāju uz kara komisariātu un teicu, ka gribu dienēt.  Tā nu es šeit esmu mūsu  bataljonā jau sesto gadu," stāsta Ukrainas Bruņoto spēku Mehanizētās kājnieku brigādes kareive, ekipāžas komandiere Viktorija.

Vaicāta, vai nav grūti būt sievietei karā, Viktorija saka – nē. Viņa ar savu darbu ir apliecinājusi savas spējas kaujas laukā un šeit neviens nešķiro – vai savu valsti un tautu aizstāv sieviete, vai vīrietis.

"Es uzaugu interntātskolā, dzīvoju kopā ar daudz citiem bērniem, līdz ar to man nesagādā grūtības dzīvot kopā ar daudz cilvēkiem arī šeit pozīcijās. Man nav lielu prasību pēc savas istabas, dušas vai vēl nez kā, es varu pie visa pielāgoties – minimālismam mums viss ir, lauka apstākļos varam nomazgāties, paēst, drusku pagulēt, kad situācija ļauj," stāsta Viktorija un parāda: "Šeit ir bremzes, divi pedāļi, nospiežu – saku uguni, uguni – ja vajag var izlaist 200 lādiņus vienā piegājienā. Kad sāk mūs apšaudīt, vadītājs gāzi grīdā un braucam prom."

Sieviete ir komandieris žuškai jeb zenītlielgabalam ZU-23.  Uguns pozīcijās Vikai ar komandu jāizbrauc vienlaikus ar triecienvienībām un nereti ienaidnieks jāsatiek aci pret aci.

No kara pirmās dienas, kad no kaujas lauka nācās izvest daudz ievainoto cīņu biedru. Savu 24. februāri, kad krievi sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, šeit frontē spilgti atceras ikviens.

"Karš manās acīs – man vissmagāk bija Peskos, kad karš tikko sākās, sākās pirmās kaujas , pirmais mans izbraukums, es vēl tikai mācījos, kā pareizi to vadīt, lai precīzi šautu, ko darīt, ja blakus sprāgst, ko darīt ar ekipāžu, stāsta Viktorija un papildina: "Tā ir liela atbildība, jo es atbildu par savu komandu, tie ir cilvēki par kuru dzīvībām esmu atbildīga. Tur bija smagi, tā bija gaļasmašīna.. izvedu daudz mūsu ievainotos puišus, pie Peskiem es izvedu ap 100 ievainoto."

Viktorija par to, ko okupanti dara Ukrainas zemē – bez emocijām nespēj runāt, arī šeit visi ir noguruši no kara un labprātāk vēlētos atgriezties mājās pie saviem tuviniekiem.

"Ko viņi dara…. lamāties nedrīkst… viss ko viņi atnes ir nāve, sāpes cilvēkiem, tā dzīvnieciskā rīcība .. mēs nespējam saprast to motivāciju.  Šī ir mūsu zeme, pie mums atnāca, mēs uz svešu teritoriju nelīdām un skaidrs, ka mēs stāvēsim līdz galam 01:41:17 Un arī es šeit būšu līdz galam, kamēr vien es būšu dzīva, es cīnīšos par savu zemi," stāsta Viktorija.

Tagad Viktorija ar vienību ir pie Bahmutas, veic uzdevumus vienā no smagākajiem punktiem Donbasa frontē.

"Dīvāna eksperti diemžēl paliek arvien vairāk, cilvēki nesaprot kāda ir situācija, prasa – nu, kad, kad būs tas pretuzbrukums, kad to visu izbeigsiet, Vika, nu kad izbeigsiet karu? – Es vienmēr atbildu, kad Tu atbrauksi un palīdzēsi, tad arī beigsim – 01:42:59 Mēs daram visu iespējamo, mēs arī gribam uzvaru, bet tas nav tik vienkārši. Viss būs Ukraina, Viss būs Ukraina," saka Viktorija.