Ukraiņu ceļojumu blogeris dokumentējis mājdzīvniekus karā

Ukrainā ir sācies trešais gads, kad tās iedzīvotāju ikdienu neizbēgami visās dzīves jomās ietekmē viena lieta – karš.

Līdz ar jaunumiem par kārtējiem postījumiem, daudzu mediju lapas nereti sasniedz arī ziņas, kā šis nāvīgais konflikts ir izkropļojios ne vien ukraiņu ikdienas dzīves ritējumu, bet arī nākotnes plānus, īpaši jau jauniešu. Taču raksturīgi ukraiņiem, padošanās vietā, viņu prioritāte ir cīņa, īpaši, kad Rietumu atbalsta pleci sāk no kara pagurt.

Imūns pret jauno ikdienu nav palicis neviens. Viņu vidū arī Ukrainā un ārpus tās robežām pazīstamais ceļojumu šovu un "YouTube" satura veidotājs Antons Ptuškins.

Lai arī jaunajā realitātē Antona darbarīks paliek nemainīgs – videokameras objektīvs, krasi mainījies tas, ko tā fiksē. No labākā, ko dzīve spēj piedāvāt – ceļojumiem un pasaules iepazīšanas, līdz ļaunajam, uz ko spējīgs cilvēks – karam.

"Kad minēji ceļojumu daļu, man tā šobrīd šķiet tik tālu. Patiešām, cita dzīve, pavisam cita dzīve. Daudzi man jautā – vai tu ceļosi? Un, atklāti sakot, es nezinu, ko atbildēt. Pirms diviem gadiem sēdēju tieši šeit pat un lasīju jaunumus par [karu], un dzirdēju sprādzienus savā pilsētā Kijivā. Patiesībā mana dzimtā pilsēta ir Luhanska, kas ir okupēta, bet esmu pieradis par tādu saukt Kijivu. Ja man nevar būt dzimtā pilsēta, man ir vismaz Kijiva. Un pirms diviem gadiem es tiešām domāju, ka varētu zaudēt arī savu otru dzimto pilsētu. Tiešām. Tas bija tik tuvu. Es tiešām biju gatavs tam, ka, iespējams, varētu arī nomirt," saka Antons Ptuškins, ceļojumu blogeris, dokumentālās filmas "Mēs, mūsu mājdzīvnieki un karš" autors.

Pilna mēra kara sākumā Antons mēģināja izmantot to, ka viņa sekotāju pulkā ir paprāvs skaits ar cilvēkiem no Krievijas. Ņemto talkā savu atpazīstamību un krievu valodu viņš centās sasniegt šo auditorijas daļu.

Šobrīd viņa darba valoda publiskā telpā ir ukraiņu vai angļu, un pavisam drīz uz ekrāniem pirmizrādi piedzīvos pirmā dokumentālā filma par karu. Taču neierasti kara filmām, tā fokusēsies uz cilvēku un dzīvnieku attiecībām.

"Ideja filmai man radās 2022. gada vasarā, kad meklēju veidus, lai labāk sasniegt auditoriju Rietumu puslodē. (..) Es sapratu, ka vecās metodes nedarbojas. Neviens negribēja redzēt brutalitāti. Tas bija laiks, kad tikko bija atbrīvota Buča. Savu ceļojumu laikā [pa Ukrainu] es daudz filmēju dzīvniekus un es sapratu, ka cilvēkus parasti viņi ļoti aizrauj. Mans nodoms bija vienkārši atrast pareizo veidu, pareizo leņķi, kā paskatīties uz šo karu. Bet, kad stāsti sāka attīstīties, es sapratu, ka runa nav tikai par dzīvniekiem, bet arī par cilvēkiem, par morāli," stāsta Ptuškins.

Ukraiņu skatītājus filma sasniegs jau tagad, marta sākumā, un tuvāko mēnešu laikā arī Rietumu auditoriju, kas, kā min filmas autors, ir galvenais mērķis.

Antons Ptuškins

"Es domāju, ka cilvēki Baltijas valstīs zina, ka šie draudi ir patiešām nopietni. Mēs visi zinām, ka tas ir patiešām nopietni. Tas ir daudz tuvāk, nekā mēs domājām. Tāpēc mēs turpinām cīnīties – tā ir mūsu vienīgā izvēle!"

Gadu no gada Ukrainas tauta ir pierādījusi savu vēlmi dzīvot eiropeisku, brīvu un drošu dzīvi. Arī Antona piemērs rāda, kā cilvēki savu ikdienu ne vien pielāgo kara apstākļiem, bet arī izmanto savā rīcībā esošos rīkus, lai neļautu par to aizmirst ārpus kara plosītās valsts robežām.

Ukrainai ir nepieciešams nelokāms Rietumu sabiedrību atbalsts, lai ne vien aizstāvētu savu suverenitāti, demokrātiskās vērtības un pretotos Krievijas agresijai, bet arī novērstu kara rēga izplatīšanos tālāk reģionā.