Ukraiņu komandieris: Krieviem vajag sarunas, lai iegūtu laiku atjaunot spēkus

Kur Jūs bijāt, kad krievi sāka pilna mēroga iebrukumu jūsu valstī?

Braucu uz Lietuvu, darba darīšanās, 24. februārī ap diviem naktī es pārbraucu Ukrainas robežu, iebraucu benzīntankā, paēdu un braucu tālāk, kad biju ticis līdz Luckai un pirmie sprādzieni, pirmās raķetes. Karš ir sācies. Braucu uz mājām. Savācu mantas un uzreiz devos uz kara komisariātu.

Kādas bija jūsu sajūtas, kad ieraudzījāt pirmās raķetes?

Ziniet, man iekšējās sajūtas bija tādas, bija nojauta, ka sāksies pilna mēroga iebrukums, bet tās sajūtas es pat nevaru aprakstīt… Bija šausmas… šausmas par to, ka mūsu cilvēki tika nogalināti, bērni… sajūtas bija smagas, par ģimeni pārdzīvoju. Bet pirmās nedēļas parādīja, ka viņiem neizdosies nolikt uz ceļiem Ukrainu un mūsu tautu. Viņi negaidīja šādu pretošanos, domāja, ka mūsu cilvēki viņus sagaidīs. Tā vietā ukraiņi – sākot no sirmgalvjiem beidzot ar maziem puikām un meitenēm, zina, kas ir ienaidnieks un cīnās joprojām.

Kaujas zonā mēs iebraucām 2022. gada jūnijā.. Kā reiz Slovjanska 2014. gadā bija pilsēta, no kuras mēs padzinām ienaidnieku un 2022. gadā tieši tāpat, iebraucu tieši tajās pašās pozīcijās, kur biju 2014. gadā.

Kāpēc 26. artilēristu brigāde?

26… Es visu savu dzīvi zināju 26. brigādi, zinu cilvēkus, visi ir patrioti, visi vēlas iznīcināt krievus, mūsu ienaidnieku, kas ir ielauzies mūsu zemē.  Un es vienmēr saku, jo vairāk mēs viņus iznīcināsim šodien, jo mazāk paliks rītdienai, bet viņu ir tik daudz, ka mums paliek arī uz parītdienu, bet nekas.

Ja mēs raugāmies – karš 2014. gadā un karš tagad?…

Salīdzināt? 2014. gadā bija vienkāršāk, ienaidniekam nebija tik plašās tehnoloģijas, droni, kurus viņi izmanto masveidā. Noslēpt artilērijas sistēmas – "krabjus", 2S19 ir ļoti grūti. Mašīna ir liela un paslēpt, lai ienaidnieks neredz, ir grūti.

2014. gadā bija vienkāršāk. Tas bija karš pēc veco laiku kara likumiem, izbrauci laukā, atklāji uguni un aizbrauci. Tagad ir tehnoloģiju karš. Un tas mainās nepārtraukti. Mums ir ļoti ātri jādomā, jāmaina taktika, lai cīnītos pret ienaidnieku. Tehnika šobrīd nav iedomājama bez speciālas metāla karkasa aizsargapdares.

Mēs šeit redzam, ka tehnoloģijas mainās katru dienu?

Jā, katru dienu.

Kas ir jūsu lielākie izaicinājumi?

Lielākais izaicinājums ir viņu izlūkošana, tas ir pirmais, otrais – tie ir lancet iznīcinātājdroni. Un šodien tie ir arī FPV droni ar optisko kabeli, tie šobrīd jau var sasniegt mūsu pozīcijas.

Un uz tiem nestrādā ne rebi, nekas?

Pretdronu iekārtas tos nekādi nevar noslāpēt, ja lido ar optisko šķierdru, vienīgais, ko var izdarīt, vizuāli ieraugi un fiziski ar automātu, ložmetēju iznīcini.

Kāda ir okupantu taktika šeit?

Viņi iznīcina visu, kas ir viņu priekšā, viņi ienāk nopostītās pilsētās, ciemos, viņi iznīcina tikt tālu, ka vieta jau vairs nav apdzīvojama. Viņu armija slauka visu no zemes virsas.

Jūsuprāt, kāpēc šobrīd jo īpaši visa ienaidnieka uzmanība ir uz Doneckas apgabalu?

Viņi jau savā konstitūcijā ir ierakstījuši, ka Doneckas, Luhanskas, Zaporižjas un Hersonas apgabali ir viņu valsts sastāvā, viņi ir izdomājuši, ka tā ir viņu zeme. Krievi vienmēr ir mēģinājuši pārrakstīt citu valstu vēstures, vienmēr to ir darījuši. Cenšas uzspiest citiem savus likumus. Doneckas apgabals ir resursiem bagāts reģions.

Cik motivēti ir jūsu puiši, trīs gadi, ir smagi, visi ir noguruši?

Mani puiši ir motivēti!  Kāpēc? Tāpēc, ka viņi redz, kā šīs krievu armijas dēļ ir spiesti dzīvot cilvēki šeit piefrontes zonās, es nerunāšu par tiem cilvēkiem, kuru pilsētas ir tiešā krievu uguns kontrolē. Mani vīri negrib, lai viņu vecāki, sievas, bērni redzētu to pašu, ko ir spiesti piedzīvot cilvēki Donbasā.

Ja mēs runājam par pārrunām ar agresoru?

Ne jau mums vajag sarunas, viņiem vajag šīs sarunas un ne jau mieram, bet gan, lai paņemtu pauzi, atjaunotu spēkus un varētu iet tālāk.

Kas jums šo gadu laikā bijuši smagākie brīži?

Smagākie brīži ir tad, kad iet bojā mani cilvēki un vēl smagāks ir tas brīdis, kad tev karavīru ir jānogādā mājās un jāskatās acīs viņa mammai vai sievai, tas ir pats smagākais, kas man ir kā komandierim.

Kādu Jūs vēlaties redzēt Ukrainu nākotnē?

Ukrainu pēc uzvaras?…  Tādu, lai nevis mums būtu jālūdz, lai mūs pieņem Eiropas Savienībā un NATO, bet lai mūs tur uzaicinātu un galvenais, lai mūs tiešām tur gaidītu. Es uzskatu, ka mūsu bruņotie spēki šo gadu laikā ir uzkrājuši tik lielu kaujas pieredzi, apguvuši visu rietumu tehniku un es domāju, ka mēs ar šo pieredzi varam dalīties arī ar Eiropu un NATO.

Kas būs pirmais, ko jūs izdarīsiet, kad karš beigsies?

Es laikam braukšu uz Karpatiem ar sievu un meitiņu uz mēnesi, diviem, ja sanāks un vienkārši atpūtīšos.

Cik bieži jūs redzat savus tuvos?

Trīs reizes gadā pa 10 dienām.

Smagi?

Smagi…

Slava Ukrainai.

Varoņiem slava.