Ukraiņu sievietes arvien biežāk spiestas pārkvalificēties uz vīriešu profesijām
Krievijai turpinot karu, Ukrainā arvien izteiktāka problēma ir speciālistu trūkums profesijās, kuras ierasti tiek uzskatītas par vīriešu profesijām. Mašīnistes, tālbraucējas, atslēdznieces. Ņemot vērā, ka vīrieši aizstāv valsti frontē – tūkstošiem sievietes visā Ukrainā ir bijušas spiestas pārkvalificēties, lai ieņemtu visdažādākos amatus.
Tatjana ir no Odesas apgabala Novovzdiženkas ciema kopā ar vīru abi saimniekoja savā saimniecībā. Nodarbojās ar graudkopību kopš vīra bojāejas viss palicis uz sievietes pleciem gan darbs skolā, gan rūpes par lielo saimniecību.
"Piecas dienas nedēļā es turpinu darbu arī rajona skolā. Ir dienas, kad līdz vēlai naktij ir jāpabeidz lauku darbi, tad to arī darām. No rīta agri piecelies, visu sagatavo un uz priekšu. Agri jāizbrauc, lai novāktu laukus. Strādājam līdz vieniem, diviem naktī, nedaudz atpūties un no agra rīta atkal uz lauka."
Īsā laikā Tatjanai nācās apgūt visu pašai, gan braukt ar smago lauksaimniecības tehniku, gan to remontēt.
"Kad vīrs vēl bija dzīvs, es gandrīz vienmēr viņam biju blakus. Viņš man rādīja – stāstīja, tas ir tas, šis ir tas. Tapēc daudz ko es jau zināju, kad pienāca laiks pašai visu turpināt bez viņa. Dzīvojot laukos, tādi ir apstākļi, daudz ko mācies."
Sieviete nesūdzas, darbi negaida un lai cik smagi nebūtu, jādzīvo tālāk.
"Ukraiņu sievietes vienmēr visu ir varējušas palīdzēt, remontēt, sakopt. Ar traktoru strādāt dēls mani iemācīja, iemācīja izbraukt uz lauka un strādāt. Šobrīd varu arī palīdzēt ar tehnikas remontu. Tagad jau varu braukt arī ar smago mašīnu. Ja neviena nav, sēžos un pati braucu.Tūlīt brauksim ātri remontēties un ļoti ātri uz lauka. Laiks negaida, lauki gaida un mums ātri jānovāc graudi."
Tikmēr citā Ukrainas reģionā Mikolajivā kādā riepu darbnīcā saimnieko Marija. Sieviete ar šo ierasti vīriešiem raksturīgo arodu sākusi nodarboties pēc tam, kad pieprasījums pēc riepu maiņas un remonta kļuvis lielāks par piedāvājumu. Lielākā daļa klientu ir karavīri.
Marija neslēpj, kad atbrauc klienti, kas pārsvarā ir vīrieši, viņi ir pārsteigti, ka viņus sagaida sieviete.
"Karavīri sākumā ļoti brīnījās, nesa konfektes. Mēs sākumā naudu no viņiem neņemam, jo daudziem puišiem pašiem kara sākumā naudas vispār nebija."
Marija riepu darbnīcā sāka strādāt viena, tagad jau viņai ir komanda, tomēr sieviete neslēpj, ka labus darbiniekus atrast ir grūti. Lielākā daļa speciālistu ir frontē.
"Šobrīd man ir ļoti laba komanda. Puiši, kuriem es varu uzticēties un atļauties katru dienu nebraukt uz darbu. Es pati arī viņus apmācīju. Piecpadsmit cilvēkus jau esmu apmācījusi. Kara laikā šobrīd ir ļoti liels retums atrast darbiniekus ar pieredzi. Ļoti daudz pieredzējuši puiši šobrīd iet bojā frontē. Viens mans bijušais darbinieks aizbrauca uz kaujas uzdevumu un pēc divām nedēļām viņš jau vairs nebija. Darbs ir smags, tas ir vīriešu darbs. Īpaši, kad karavīri atbrauc ar pikapiem džipiem, kuriem riepu izmērs ir 18 vai 19. Sievietei ir grūti šīs riepas pacelt – viens ritenis apmēram 30 kilogramu."
Marijas darbnīca vietējiem iedzīvotājiem kalpo arī kā patvēruma vieta.
"Redziet, šeit ir riepas. Šīs karavīri atstāja uz glabāšanu. Es tagad nemaz nezinu, vai puiši vēl ir dzīvi, bet riepas pie manis glabājas," saka Marija.
Marija saka, karavīri ir pastāvīgie klienti un daudzi kļuvuši jau par draugiem. Katra ziņa par to, ka kāds kritis kaujas laukā ir ļoti sāpīga: "Šīs riepas ir puisim kuram segvārds bija Grics, Ļoša viņu sauca. Gāja bojā Hersonas virzienā. Bija ļoti jauns puisis. Viņa riepas pie mans palika. Piezvanīju viņa vienībai, puiši teica, mašīna jau vairs nav, to pilnībā iznīcināja apšaudē."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
