Zem okupantu raķetēm Donbasā turpina dzīvot desmitiem tūkstoši cilvēku

Piefrontes pilsētās Ukrainas austrumos Doneckas apgabalā desmitiem tūkstošu cilvēku ikdiena paiet kā uz pulvera mucas. Krievija šīs pilsētas apšauda nepārtraukti – ar visa veida artilēriju, reaktīvajām raķešu sistēmām.

Bahmutas pilsēta ir Donbasa cietoksnis, taču, situācijai kļūstot arvien smagākai, tur krievu uzbrukumus civiliedzīvotājiem arvien vairāk izjūt arī cilvēki, kuri dzīvo Bahmutas tuvumā. Tā, piemēram, aptuveni trīs kilometru attālumā no kontakta līnijas esošā Jampiļa. Tur joprojām dzīvo desmitiem cilvēku, tostarp arī mazi bērni.

Oļesjai ir pieci bērni, mazākai meitai vien trīsarpus gadiņi. Krievijas raidītās raķetes atlūzas nogalināja viņas vīru, kurš apglabāts tepat nama pagalmā.

Olesja

Jampiļas iedzīvotāja

"Vīru nogalināja, ir bail, jā, bet esam jau pieraduši, daudz ko esam pārdzīvojuši, vairs jau nav tik traki. Bija apšaudes, šķemba trāpīja, bērni, par laimi, bija pagrabā, vīrs nē, un tiešs trāpījums pagalmā. Mani draugi aizbrauca, bet arī tur trāpīja raķete, visi pagalam. Kur mums braukt? Bijām izbraukuši, bet atgriezāmies, kur mēs esam vajadzīgi?"

Jampiļā cilvēku izdzīvošana atkarīga no brīvprātīgo atbalsta, taču vien retais šeit riskē braukt, apšaudes ir nemitīgas. Tomēr arī paši cilvēki prom braukt negrasās, nekur citur viņi neesot vajadzīgi, un nav arī tik daudz naudas, lai dzīvi sāktu no nulles citur.

Šajā reizē apciemojām arī sešus gadus veco Zlatu un viņas ģimeni. Salīdzinot ar mēnesi iepriekš, situācija ir kļuvusi smagāka. Sprādzieni un artilērijas dārdi skan visu laiku. Taču bērni pat vairs nebīstas, priecājas par atvestajām mantām, kas kaut nedaudz viņu bērnību karā padara gaišāku.

Zlatas mamma saka – somas ir sakrāmētas, ja kļūs vēl trakāk, viņa un bērni brauks prom. Vīrs ne – viņš ir kategorisks, māju pametīs pēdējais, kopā ar Ukrainas karavīriem.

Jeļena

Jampiļas iedzīvotāja

"Mēs paši šobrīd esam depresijā, neizpratnē, kā lai dzīvo, ja nevari veidot plānus nākotnei, bet mēs šobrīd nevaram veidot nekādus plānus, dzīvojam vienai dienai. Šodienu esam nodzīvojuši, paēduši un jau par to esam pateicīgi. Man tā ir katastrofa, man vienmēr ir bijis tā, ka visam jābūt gadu uz priekšu saplānotam."

Sieviete saka – negribas atstāt mājas, visu dzīvi, bet apzinās, ka šādos apstākļos bērni dzīvot nevar.

"Es domāju, – ja mēs no šejienes aizbrauksim, vairāk jau neatgriezīsimies. Redzot to, kas paliek pēc viņiem Limanā, nāksies meklēt, kur iekārtoties," neslēpj Jeļena.

"Brāļi, mums viņi ir jāpierunā aizbraukt, lai varētu bērni saņemt izglītību, ārstēšanu, normālus dzīves apstākļus, kamēr karš beigsies, viņi nedrīkst šeit palikt," pauda mācītājs no Kijivas Anatolijs Raičinets.

Dažas dienas pēc filmēšanas saņēmām ziņu no Zlatas mammas – apšaudes kļuvušas tik spēcīgas, ka bērni aizvesti prom – pie vecmāmiņas Dnipropetrovskas apgabalā. Abi vecāki palika mājās rūpēties par saimniecību.