Vēsturiska vienošanās ES – par adekvātu minimālo algu

Minimālā alga ekonomikā ir samērā jocīga padarīšana. Pirmkārt, jau tāpēc, ka to pieņem vieni, politiķi, bet pamatā maksā citi, uzņēmēji. Otrkārt, konkrēta minimālā alga, piemēram, pašreizējie 500 eiro mēnesī Latvijā nozīmē pavisam dažādās lietas kompānijai Rīgai vai nelielam uzņēmumam Latgalē.

Vairākās valstīs šāds zemākais atalgojums nemaz nav noteikts. Piemēram, Eiropas Savienībā tāds nav Skandināvijas valstīs, Austrijā, Itālijā un Kiprā. Tur pamatā vienojas darbadevēji ar arodbiedrībām, slēdzot koplīgumus. Pārējā blokā situācija ļoti dažāda. Zemākā minimālā alga Bulgārijā – 332 eiro, lielākā Luksemburgā – vairāk 2000 eiro. Par kaut kādiem vienotiem principiem šajā jomā Briseles gaiteņos domāts jau ilgāku laiku, taču tas ir sarežģīti. Gan tāpēc, ka dzīves līmenis Savienībā ir ļoti neviendabīgs, gan tāpēc, ka sociālā politika ir katras konkrētās dalībvalsts kompetencē.

Tomēr šonedēļ par labklājību atbildīgie bloka ministri izziņoja vēsturisku vienošanos – atbalstu direktīvai par adekvātu minimālo algu. Tā paredz formulu, pēc kuras dalībvalstīm vajadzētu noteikt šo zemāko atalgojuma slieksni. Gala vienošanās par kritērijiem nav, bet ideja varētu būt 50% no vidējās algas valstī.

Kā norāda labklājības ministrs Gatis Eglītis (JKP), Latvijas gadījumā tas nozīmētu minimālās algas pieaugumu līdz 600-650 eiro: "Tā arī nav diez ko liela nauda mūsdienu dārdzības apstākļos. Mums kopumā tie algu līmeņi valstī ir jācēļ visos iespējamos veidos un šis ir viens no instrumentiem. Minimālā alga ir kā tāds signāls visai pārējai ekonomikai, ka būs jāceļ algas."

Latvijas Bankā šādus vienotus kritērijus raksturo kā saprotamu un jēdzīgu virzienu. Liels makroekonomiskais izaicinājums tas nebūšot, jo mēs jau tā neesam tālu no iecerētā sliekšņa. "Protams, jāsaprot, ka tas ir valstī. Būs atsevišķas nozares, īpaši reģionos, kur tas radīs izaicinājumus. Kādi uzņēmumi var būt spiesti samazināt savu nodarbinātību, sliktākā gadījumā pārtraukt savu darbību un tam, protams, būs negatīvas sekas," saka Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes Pētniecības daļas vadītājs Kārlis Vilerts.

Attiecīgi no valsts puses svarīgi jau laikus apzināt situāciju un pielāgot nodarbinātības politiku. Vienlaikus Latvijas Bankas aplēses liecina, ka lielākā daļa minimālās algas saņēmēju papildu dabū arī aploksnē.

Minimālās algas apmērs ierasti budžeta sarunās ir liela stīvēšanās starp valdību un sociālajiem partneriem – arodbiedrībām un darba devējiem. Pēdējie Briselē virzošos ieceri piesardzīgi  atbalsta, norādot, ka to nedrīkst darīt tīri mehāniski – ceļot minimālo algu parādās spiediens celt atalgojumu arī katrā nākamajā labāk atalgotajā grupā, lai saglabātu algu trepi.

"Valdības var veidot nodokļu politiku, kura veicina, lai neto summa darba ņēmēju kontos paliktu lielāka. Tas ir neapliekamais minimums. Tas būtu tiešām patiesas rūpes par mazo algu saņēmējiem," norāda Latvijas Darba devēju konfederācija Līga Meņģelsone.

Labklājības ministrija sola turpināt dialogu ar sociālajiem partneriem. Direktīvas pieņemšanai vēl jāpanāk vienošanās ar Eiropas Parlamentu. To iecerēts izdarīt nākamajā pusgadā. Tad Eiropas Savienībā prezidējošā valsts Francija to izvirzījusi par vienu no savām prioritātēm.