Zelta cenas pasaulē sasniedz rekordu. Kā tas ietekmē Latviju?
Ne vienam vien cilvēkam, kas seko līdzi notikumiem finanšu pasaulē, pēdējā laikā galvu licis pakasīt jautājums, kas īsti notiek ar zelta cenām? Tās sasniegušas vēsturiskus augstumus, un rekordi turpina krist. Kāpēc šādi pieaugumi, un vai tāpēc Latvijas iedzīvotāji sākuši izpārdod savus dārgmetāla krājumus? Un ko tas viss nozīmē mūsu valsts zelta rezervēm? To skaidro TV3 Ziņas.
"Zelta rokas" un "zelta sirds", "zelta laikmets" un "zelta kalni". Sakām "zelts", domājam vērtību, un zīmīgi – tā šim dārgmetālam nekad nav bijusi tik augsta, cik šobrīd.
Rotaslietas, elektronika, vēl šis tas, bet tāda praktiska pielietojuma zeltam īstenībā ir maz. Nav vairs tiešs maksājumu līdzeklis, krīzē arī neapēdīsi, arī kā investīciju aktīvs tas nenes procentu, dividenžu vai cita veida tā sauktos pasīvos ienākumus, bet par spīti visam – šis cēlmetāls ir un paliek vērtē gan cilvēkiem, gan pasaules finanšu tirgos.
Paraugoties uz zelta cenu pēdējos 25 gados, redzami divi lieli uzrāvieni – pēc 2007., 2008. gada krīzes, kad bija pamatīgi iedragāta uzticība jebkādām finanšu sistēmām, un pēdējos gados – pēc pandēmijas un Krievijas pilna mēroga iebrukuma izraisītajiem satricinājumiem, tai skaitā milzu inflācijas. Tam visam vidu vēl krīze Tuvajos Austrumos. Šogad vien pat vairākas reizes kritis cenas rekords.
Kā stāsta zelta uzpircējā un tirgotājā "Tavex", ieguldīšana šajā resursā primāri ir pirktspējas aizsargāšana pret inflāciju. Piemēram, pirms 30 gadu par unci šī dārgmetāla varēja iegādāties labāko telefonu un arī tagad var. Tāpat tā esot sava veida neatkarība, nebūšana sasaistītam kādā sistēmā.
Kā mēs zinām, kad ir, piemēram, karadarbība – zeltu var ērti ielikt kabatā, aizbraukt uz citu valsti un saņemt tās valsts valūtu, kurā atrodaties. Zelts vienmēr ir bijis tāda kā miera osta nestabilos laikos. Tāds rezerves izpletnis. Jautājums ir, ja situācija ir nestabila, vai jūs būtu gatavs pārdot savu rezerves izpleti un par kādu cenu.
Lai gan galvenie ieguldījumi veidi tomēr ir akcijas un obligācijas, zeltam allaž pievērsta liela uzmanība. Neviens aktīvs tik ilgu laiku nav spējis saglabāt kaut svārstīgu, bet tomēr reālu vērtību, pauž ekonomists Pēteris Strautiņš: "Ticība ir kaut kādā ziņā institucionalizēta. Ja Latvijas Banka paziņotu, ka pirks zeltu, cilvēki teiks, ka izklausās prātīgi, nopietna izvēle. Ja Latvijas Banka vai kāda cita banka paziņotu, ka pirks bitkoinus, tante Bavārijā un vēl citur būt ārkārtīga pārsteigta."
Paralēli ģeopolitiskajai nenoteiktībai tieši centrālo banku lēmumi plaši uzpirkt zeltu ir viens no faktoriem, kas izraisījis augstās dārgmetāla cenas. Šis pamatā darīts, lai dažādotu savus aktīvus, savukārt, piemēram, sankcijām pakļautajai Krievijai zelts kļuvis par risinājumu starptautiskiem norēķiniem, piemēram, par Irānas droniem.
Dārgmetāla cenu stutē arī gaidas par centrālo baņķieru procentlikmju mazināšanu, kas alternatīvus ieguldījumus padarīs mazāk ienesīgus. Tikmēr valstīm ar kapitāla kontroli un ierobežotām iespējām investēt ārzemēs zelts ir privāto ieguldījumu iespēja. Tā tas ir, piemēram, Ķīnā.
Tādas vienas nepārprotamas atbildes dārgmetāla augstajai cenai nav, bet šie minami starp galvenajiem faktoriem. Tiesa gan, vismaz "Tavex" dati neliecina, ka iedzīvotāji tagad masveidā pārdotu dārgmetālus.
Salīdzinot darījumu skaita izmaiņas pirmajā ceturksnī pēdējos gados, redzam milzu uzrāvienu 2022.gadā, kad sākās Krievijas pilna mēra iebrukums, un kāpumu arī 2023. hadā, bet šogad pirmajos trijos mēnešos darījumu skaits pat sarucis, salīdzinājumā ar attiecīgo laiku pērn.
Pie katra psiholoģiskā sliekšņa, kas eiro izteiksmē ir katrs 100 uncei, mēs novērojam tādu varbūt ne paniku, bet psiholoģisku domāšanu, ka tas gan būs maksimums. Pie katra simta ir neliels pieplūdums, bet nevarētu teikt, ka tā būtu kaut kāda izpārdošanu.
Un par spīti augstajai cenai nav apstājusies zelta pirkšana, lai gan darījumu skaits šogad pirmajā ceturksnī ir sarucis. Arī šeit gan runa par dinamiku, konkrēts pārdošanas vai atpirkšanas darījumu skaits netiek atklāts komercnoslēpuma dēļ.
Zelta svārstības tirgos ar laika nobīdi atspoguļojas arī dažādu šī metāla rotaslietu cenās. Attiecīgi nopirkt zelta ķēdīti, laulību gredzenu vai citu vērtslietu arī kļuvis dārgāk. Šajā jomā parasti gan lielākās izmaksas veido juveliera darbs, nevis materiāla cena.
Starp citu zelts ir ne tikai mūsu iedzīvotājiem, bet arī mūsu valstij. Konkrēti Latvijas Bankai, līdzīgi kā citām centrālajām bankām, un konkrēti 7,7 tonnas. Rīgā, izstādē "Naudas pasaule" redzamā zelta siena, protams, ir butaforija. Jau ilgstoši mūsu dārgmetāla krājumi glabājas Londonā.
Cenas kāpuma dēļ pēdējo 10 gadu laikā to vērtība naudiskā izteiksmē pat dubultojusies, bet tas īsti neesot no svara. Latvijas Banka zeltu nedz pērk klāt, nedz pārdod. Tas ir vairāk politiski, vēsturiski un emocionāli svarīgs aktīvs. Lai gan izskanējuši aicinājumi varbūt vest dārgmetālu mājās, tas neesot racionāli nedz no loģistikas, nedz izmaksu, nedz drošības viedokļa.
"Tā ir mūsu pieredze pirms Otrā pasaules kara. Diemžēl ļoti liela daļa no šiem Latvijas zelta krājumiem, kas tika veidoti Latvijas Republikas veidošanas procesā, cilvēkiem ziedojot rotaslietas un tamlīdzīgi, tika nozaudēta. Vienkārši brutāli PSRS to nolaupīja. (..) Teiksim tā, bija grūti to saglabāt, bet angļi pierādīja, ka viņi ir gatavi nodrošināt šo zelta drošību. Pēc neatkarības atgūšanas arī atdeva Latvijai šo zeltu atpakaļ," stāsta Latvijas Bankas pārstāvis Jānis Silakalns.
Ik pēc dažiem gadiem mūsu centrālie baņķieri aizbrauc uz Londonu, lai fiziski pārliecinātos, ka dārgie krājumi joprojām ir vietā. Tiek gan lēsts, ka iedzīvotāji īstenībā uzkrājuši krietni vairāk zelta, nekā ir Latvijas Bankas rezervēs.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
