Aiz Centrālcietuma žoga: kāda ir dzīve Latvijas lielākajā ieslodzījuma vietā

Par laimi, mana dzīve vienmēr bijusi ļoti nesaistīta ar ieslodzījuma vietām. Patiesībā kopš dzīvoju Rīgā vairākkārt esmu braukusi garām un pat uzturējusies daždesmit metru attālumā no Centrālcietuma, bet, kamēr tas konkrēti nebija mans "Waze" galamērķis, nemaz nenojautu, ka tas atrodas tik tuvu galvaspilsētas centram.

Pirms dažiem gadiem aizvadīju 24 stundu dežūru kopā ar Valsts policijas ekipāžu. Toreiz uz pāris stundām iebraucām tukšajā, vairs neapdzīvotajā Matīsa ielas iecirknī uz mirkli atlaisties. Bija drēgns rudens, mani ieveda kādreizējā policistu guļamtelpā ar skumja paskata vienguļamo gultu un uz grīdas noklātu matraci, uz kuriem bija tikai pa apšaubāmam spilvenam. Logu stikliem priekšā bija restes. Radiatori bija pilnībā auksti vai arī sildīja ļoti vāji. Pie vienas no sienām uz iedzītas nagliņas bija pakaramais un baznīcas krelles ar Jēzus krustiņu. Atstājot mani vienu, policiste noprasīja, vai man nebūs bail.

Kāpēc to stāstu rakstā par Centrālcietumu? Toreiz pie sevis nodomāju: "Neesmu bijusi cietumā, bet tur varētu būt šādi." Es kļūdījos. Cietumā apstākļi ir labāki, vismaz Latvijas lielākajā noteikti.

Vairāk par trim personām neienākt!

Ir trešdienas rīts, pulkstenis tuvojas 8.30. Pie Centrālcietuma dzīve notiek – cilvēki ieslodzījuma vietā nāk un iet. Drīz mūs sagaida Rīgas Centrālcietuma Resocializācijas daļas priekšnieks Andris Beitelis.

Vienlaikus iekšā drīkst ieiet trīs cilvēki. Dežurants no katra paņem personu apliecinošu dokumentu, piefiksē datus un pretī izsniedz apmeklētāja kartiņu, kas uz viesošanās laiku kalpo kā dokumenta aizstājējs. Ja nav saskaņota mobilā telefona ienešana, tas jāatstāj skapītī.

Mums pajautā, vai esam līdzi ņēmuši narkotikas un/vai ieročus, saņemot atbildē "nē", dodamies tālāk cauri restu durvīm. Te varu piebilst, ka cietumā restes ir faktiski visur, un bez atslēgas, kā arī dežuranta tālāk tikt ir teju neiespējami.

Tiekot dziļāk teritorijā mums jāiet cauri metāla detektoram, kur tieku atsvabināta no sava viedā rokas pulksteņa. Lai arī tajā SIM karti ielikt nevar, tas joprojām var radīt riskus drošībai.

Nonākot jau cietuma teritorijā, tā pirmajā mirklī ir pārsteidzoši plaša. Tā gan nav bijis vienmēr – savulaik cauri vijās Matīsa ielas cietuma korpuss, kas gan, pēc abu apvienošanas 2008. gadā, nojaukts. Patiesībā arī šobrīd cietuma teritorijā dzirdama smagā tehnika, ēku nojaukšanas darbi – tā tiek atbrīvota no vecajiem, vairs neizmantotajiem korpusiem un ēkām ar cerību, ka kādreiz tukšajos laukumos varēs uzbūvēt jaunas ēkas. Budžets gan tam šobrīd nav paredzēts.

Tikmēr teritorijā aizvien atrodas vecā cietuma slimnīcas ēka un pat ugunsdzēsēju depo, kurā, kas interesanti, strādājuši paši ieslodzītie, kuru vidū bijuši arī bijušie glābēji.

Pilsēta pilsētā

Satiekam kādreizējo Brasas cietuma priekšnieka vietnieku, tagadējo Rīgas Centrālcietuma priekšnieka vietnieku Andri Rudzišu. Viņš pastāsta, ka cietums faktiski ir pilsēta pati par sevi. Latvijas lielākais cietums var uzņemt līdz 1201 ieslodzītajam, un šobrīd tajā atrodas nedaudz virs 1000.

Ierodoties ieslodzījuma vietā, viss sākas Komplektēšanas nodaļā. Tajā tiek pārbaudīti atvestā vīrieša dokumenti – kāds ir viņa ierašanās iemesls. Tālāk viņš tiek pārmeklēts, arī līdzi paņemtās mantas. Viņš tiek iepazīstināts ar cietuma kārtību, tostarp informēts par, piemēram, savām vēlētāja tiesībām.

Tiek jautāts, vai viņš grib uzturēties smēķētāju vai nesmēķētāju kamerā. Lielākā daļa ieslodzīto smēķē. Noskaidro viņa uztura preferences – visēdājs vai veģetārietis, kādu ir daži desmiti. Tiek veikta arī medicīniskā pārbaude, un ieslodzītais kādu laiku pavada Karantīnas daļā.

Tikmēr ieslodzījuma vieta pēc saņemtās informācijas par ieslodzīto, tostarp noziedzīgo nodarījumu, darba un izglītības pieredzi, arī rakstura iezīmēm, izlemj, kura kamera uz laiku kļūst par viņa mājām. Ieslodzījuma vietas darbinieki skaidro, ka tiek mēģināts vienā kamerā savietot daudz maz līdzīgus vīriešus, piemēram, kopā neliks dzīvot no narkotikām atkarīgajam ar atturībnieku.

Lielākoties kamerās dzīvo četri, pieci ieslodzītie, taču ir arī tādas, kurās var uzturēties pat padsmit cilvēku. Atsevišķos gadījumos kamerā dzīvo arī pa vienam, taču tas visbiežāk notiek tad, ja ieslodzītajam ir kādas novirzes un viņš ir bīstams ne tikai sev, bet arī citiem.

VIDEO: "Degpunktā" dodas pētīt, kas notiek ar Centrālcietumā slepus nestajām mantām

Covid-19 pandēmijas laikā cietums bija spiests ieslodzītos sadalīt kamerās pa diviem vai pa vienam, taču, kā izrādās, šajā laikā pieaudzis suicīdu skaits, īpaši jaunienācēju vidū. Kā noskaidrojam arī no sarunas ar kādu ieslodzīto, ir ļoti svarīgi, te ienākot, satikties ar citiem, jo ieslodzītie viens otru atbalsta, cienā ar tēju, iedod uzsmēķēt, mierina un pastāsta, kāda šeit būs dzīve. Bez šī atbalsta bailes, neziņa var pārvērsties depresijā.

Tāpat ieslodzītie ir sadalīti dažādos korpusos. Vienā bāzēti tie, kas ieslodzījumā nonākuši atkārtoti. Ir korpuss, kurā dzīvo tie, kas Centrālcietuma teritorijā strādā, piemēram, par sētnieku, bibliotekāru, šuvēju u. c. Citā korpusā ir tie notiesātie, kas ir bijušie sistēmas darbinieki, piemēram, policisti, un viņu pirmās pakāpes radinieki. Tāpat ir korpuss, kurā uzturas tie, kas ir apsūdzēti, bet vēl nav notiesāti.

Tas ir 3. korpuss, kurā pāris reizes padzīvojis arī kādreizējais Ventspils mērs Aivars Lembergs (Latvijai un Ventspilij). Viņš pēdējoreiz dzīvoja vieninieka kamerā. Kā stāsta ieslodzījuma vietas darbinieki, Lembergam bijušas dažādas radošas idejas, piemēram, kā amatpersonām labāk būtu jāaizpilda ienākumu deklarācijas, un viņam teju katru dienu pienācis pasts – kaudzēm.

Visbiežāk Centrālcietumā nonāk vīrieši par noziegumiem, kas saistīti ar narkotiskajām vielām, ir arī salīdzinoši daudz slepkavu, netrūkst pedofilu, kuru ir vairāki desmiti un kuriem atvēlēts vesels stāvs prom no citiem. Tāpat ir pieci vīrieši, kuriem piespriests mūža ieslodzījums.

Kas man bija pārsteigums, Centrālcietumā ir arī daži ieslodzītie, kas pārvietojas ratiņkrēslā. Arī šādi cilvēki visbiežāk tiek notiesāti par pretlikumīgām darbībām ar narkotiskajām vielām.

Gatavo ēst, šuj, metina

Katrs ieslodzītais ienākot saņem arī resocializācijas plānu, kas balstīts viņa "biogrāfijā". Ja, piemēram, kāds nav pabeidzis pamatskolu vai vidusskolu, viņam tiek nozīmētas mācības. Mums viesojoties, pulks ieslodzīto kārto 9. klases matemātikas eksāmenu. Eksāmeni te notiek tāpat kā jebkurā izglītības iestādē, tostarp ar novērotājiem.

Līdzīgi resocializācijā ir arī ar tālākizglītību un profesijas apguvi. Vispieprasītākā profesija ieslodzīto vidū ir pavāra palīgs, kur vienā mācību kursā var uzņemt 16 cilvēku, bet parasti uz to pretendē divreiz vairāk. Ieslodzītie apmācās restorāna cienīgā virtuvē, kur nodarbības laikā apgūst divu ēdienu pagatavošanu – otrā un saldā. Mūsu viesošanās dienā viņi gatavo sīpolu siteni ar kartupeļiem un plānās pankūkas ar ogu ievārījumu.

Šo profesiju ieslodzītie vēlas īpaši apgūt, jo tā arī ir iespēja ēst kaut ko citu, nevis cietuma klasiskās maltītes. Tāpat daudziem ir sapnis pēc cietumsoda izciešanas atvērt kādu savu ēstuvi vai vismaz strādāt virtuvē. Viņu pasniedzēja pastāsta, ka savos trīs darbības gados ne reizi nav piedzīvojusi nevienu incidentu un jūtas droši. Līdzīga pieredze bijusi arī viņas priekšgājējai, kas Centrālcietumā nostrādāja desmit gadus.

Par neapmeklētām nodarbībām ir arī sekas. Šajā gadījumā tā nav piezīme dienasgrāmatā, bet gan ieslodzīto ierakstā, kas atņem iespēju pēc konkrēta laika pretendēt uz soda saīsināšanu.

Kas svarīgi – saņemot diplomu par izglītību, nav norādīts, ka tā saņemta Centrālcietumā, bet gan vienkārši Rīgas stila un modes tehnikumā.

Ieslodzītajiem ir iespējams strādāt šūšanas cehā, kur roka tiek pielikta dažnedažādu tekstilizstrādājumu radīšanā. Mūsu viesošanās laikā viņi strādā pie armijas tipa lietus bikšu šūšanas, taču vēl pirms neilga laika ieslodzītie šuvuši satīna gultasveļas. Proti, kāds ir pieprasījums, tāds būs arī piedāvājums. Atkarībā no paveiktā darba viņi arī saņem mēnešalgu, kas vidēji ir 150 eiro. Darba iespējas ir arī metālapstrādē.

Tiesa, jāpiebilst, ka resocializācijas plāns vairāk ir rekomendējošs, nevis obligāts. Līdz ar to ļoti būtisks ir vecāko inspektoru darbs, kur katram nozīmēti 40 līdz pat 60 ieslodzīto. Viņi ar tiem ikdienā uztur kontaktu, mudina izmantot piedāvātās iespējas, motivē neatkāpties no iesāktā.

Resocializācijas daļas priekšnieks Andris Beitelis uzsver, ka patiesībā inspektoru darbs bieži ir noteicošais tajā, vai ieslodzītajam parādās interese par izglītību vai darbu. Inspektori ir tiešās atbalsta personas. Diemžēl šādu darbinieku trūkst – vadlīnijas nosaka, ka uz vienu inspektoru būtu jābūt 25 ieslodzītajiem, bet realitātē to ir divas, pat trīs reizes vairāk. Šī brīža kopējais Centrālcietuma darbinieku nekomplekts ir aptuveni 40.

Narkotikas, telefoni un pat suns

Centrālcietumā ir arī reāls veikals, pat divi. Ieslodzītajiem ienākot tiek izveidots īpašs bankas konts norēķiniem ieslodzījuma vietā, uz kuru līdzekļus var sūtīt ģimenes locekļi. Ik nedēļu viņi saņem cenu lapu un var pieteikt preces, kuras vēlas iegādāties.

Cenas cietuma veikalos atbilst tām, kādas veikalā maksājam brīvībā. Galvenā atšķirība ir tā, ka cietumā precēm nav atlaižu.

Tajā gan nevar nopirkt jēlu gaļu, alkoholu un bulciņas ar krēmu – tajās var sapildīt visu ko neatļautu, kā arī tās var pieskaitīt pie ātri bojājošām precēm. Arī nopērkamie rieksti drīkst būt tikai atčauloti.

Kas attiecas uz alkohola trūkumu veikalā – tas gan nav trūkums ieslodzīto kamerās, jo veikalā var nopirkt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas tā brūvēšanai "mājās". Alkohols ir gatavs lietošanai trīs dienu laikā, tāpēc ieslodzījuma vietas darbiniekiem ir divas dienas, lai atklātu nelegālo brūzi, ko gan labi palīdz izdarīt izgarojošā smarža.

Ja tomēr neizdodas brūvētājus uzķert, gadās, ka ieslodzītie izdzer par daudz un kļūst agresīvi. Tas nav bieži, bet šādas situācijas notiek.

Cietumā lieto arī narkotikas. Ceļi, kā tās nonāk teritorijā, ir dažādi, un ieslodzījuma vietas darbiniekiem jāspēj turēt līdzi ieslodzīto izdomai. Mēģina ienest tuvinieki, piemēram, slēpjot mazuļa autiņbiksēs. Pāri žogam tiek laists drons ar paciņām vai šauts ar arbaletu. Paciņas ar vielām piestiprina pie kravas busa, kas cietuma teritorijā ieved dažādas preces. Mēģina ieslēpt arī rokas vai sejas krēmu tūbiņās.

Tāpat iecienīts veids ir apģērba vīļu daļu piesūcināšana ar sintētiskajām narkotikām. Tā dara arī ar vēstulēm, bet reiz cietuma darbinieki sākotnēji nespējuši saprast, kāpēc ieslodzītie tik ļoti priecājas par saņemtu grāmatu – arī tās lapas bijušas piesūcinātas ar izgarojošām vielām. Retāk, bet arī darbinieki vielas piegādā ieslodzītajiem.

Pastaigājoties pa cietuma teritoriju, redzams, ka dzeloņdrātīs iekārušās dažāda veida "bumbiņas" un citas formas nelieli sainīši. No attāluma tie pat nedaudz līdzinās tauku bumbām, kuras gada aukstajos mēnešos izkar putniem. Taču patiesībā tie ir saiņi, kurus paši ieslodzītie mēģina viens otram nogādāt, bet kas galamērķi nav sasnieguši. Cietuma darbinieki tos laiku pa laikam novāc, bet ātri sarodas jauni.

Cīnīties ar narkotiku sērgu Centrālcietumā palīdz divi dienesta suņi. Mēs satiekam Džordanu, kurš nodemonstrē, kā tiek pārbaudīti pienesumi jeb tuvinieku atnestās paciņas. Viņa saimnieks un kolēģis pastāsta, ka Covid-19 laikā īpaši pieaudzis atrasto narkotisko vielu skaits – ap 100 gadā, bet arī šobrīd darba pietiek. Lielākoties tas ir heroīns, kokaīns, marihuāna. Mēdz paslēpt dažādākajos veidos, piemēram, iestrādāt tējkannas osā.

Vēl populāra prece, kuru mēģina ienest cietumā, ir mobilie telefoni. Mums Latvijā nav suņa, kas būtu tam īpaši apmācīts, bet Lietuvā tāds esot. Arī te radošuma ieslodzītajiem netrūkst – tuvinieki atved ledusskapi, to cietumā izlaiž caur rentgena aparātu, kas parāda, ka iekārtas durvīs ieslēpti padsmit telefoni.

Tāpat atmiņā paliekošs ir kāds gadījums pirms aptuveni desmit gadiem, tiesa, tas notika kādreizējā Brasas cietumā. Tolaik ieslodzījuma vietas pieņēmušas arī ziedotāju palīdzību, un kāda apvienība piedāvājusi ieslodzītos apgādāt ar inventāru sporta zālei. Tā vidū bija vairākas 16 kilogramu svaru bumbas. To apakša bija atgriezta vaļā, un tukšajā vidū ielikti mobilie telefoni.

Tas gan nav neparastākais, ko ieslodzītajiem izdevies neatļauti iedabūt cietumā. Ne tik senā pagātnē bijis gadījums, kur ieslodzītie dežurantam saka: "Sunītim slikti, vajag vetārstu." Izrādās, kāds bija savā īpašumā ticis pie klēpju sunīša.

Skatās "Degpunktā", lasa Nīči un filmē dokumentālo filmu

Ieslodzītajiem ik dienu arī pienākas pastaiga stundas garumā. Uz to viņi tiek vesti visa kamera vienlaicīgi, un tā notiek betona un dzelzs būrim līdzīgā, ierobežotā teritorijā. Tāpat cietumā ir sporta zāle, kura gan šobrīd ir remonta fāzē – pie tā strādā paši ieslodzītie.

Tie, kam kamerās ir televizori, visbiežāk skatās seriālus un filmas par amerikāņu vai krievu cietumiem. Tāpat ik vakaru mīļš ir raidījums "Degpunktā", kas nereti palīdz vēlāk atpazīt jaunpienācējus.

Ir arī cietuma bibliotēka. Ieslodzītie ir čakli lasītāji, it īpaši viņiem patīk kriminālromāni un tieši ukraiņu rakstnieces Aleksandras Mariņinas. Patīk arī zinātniskā literatūra un psiholoģija, piemēram, Nīče, Freids, pat antīkie grieķi kā Sokrāts. Tas skaidrojams ar to, ka, nonākot cietumā, parādās daudz brīvā laika, kāda nav brīvībā, kas, savukārt, ļauj sev uzdot dažādus eksistenciālus jautājumus.

Pie grāmatām viņi var tikt, atkal iesniedzot sarakstu – var nosaukt konkrētus autorus vai viņu darbus, bet var arī iesniegt vispārīgāku vēlmi, kurai grāmata joprojām tiks piemeklēta. Vēlāk tās tiek sapakotas, norādot kameras numuru, un iznēsātas.

Aktīvākie arī nāk ar savām iniciatīvām. Tā pavasarī iestudēta teātra luga, bet rudenī tapa dokumentālā īsfilma par dzīvi cietumā no pašu ieslodzīto puses. Tajā ir gan intervijas ar ieslodzītajiem, gan ikdienas ainas, piemēram, saldās šokolādes desas pagatavošana par godu 18. novembra Valsts svētkiem un ikvakara muzicēšana ar klavierēm un ģitāru.

Filmas tapšanai Ieslodzījuma vietu pārvalde piešķīra divas kameras. Bija pieejams arī dators, bez interneta, bet ar programmatūru video montāžai. Tās pirmizrāde notika ģimenes dienā – tas arī bijis iemesls tās tapšanai. Proti, ieslodzītie vēlējušies saviem mīļajiem parādīt, ka viņiem iet labi. Un tai dots nosaukums "Notiesātie: Nenolemtie".

Te notiek arī kino seansi – piemēram, noskatīta Dzintara Dreiberga filma "Tīklā. TTT leģendas dzimšana", kā arī plānā bija redzēt "Kriminālās ekselences fonda" veidotāju jaunāko filmu "Tumšzilais evaņģēlijs".

Runājot ar ieslodzītajiem, piefiksēju, ka viens, stāstot par savu dienu šeit, saka: "Un tad mēs ejam mājās." Uz to norādu un prasu, vai tiešām cietumā var justies kā mājās? Viņš atzīst, ka pats ienākot teicis – nekad cietumu nesauks par mājām, bet tas acīmredzami mainījies. Tas tā noticis, jo viņam ir iespēja nesēdēt tikai četrās kameras sienās, bet arī strādāt, darboties, sajust tik daudz brīvības, cik cietumā iespējams. Līdz ar to, ja neskaita restes, dzeloņdrātis, rutīnu un ieslodzījuma pārvaldes darbiniekus, kas visu uzrauga, brīžam ikdiena šeit līdzinās dzīvei kopmītnēs.

Centrālcietuma muzejs

Visbeidzot dienas izskaņā ieskatāmies Rīgas Centrālcietuma muzejā. Tas iekārtots vecā padomjlaika bunkurā. Muzejs sākotnēji izveidots arī pēc pašu ieslodzīto iniciatīvas, kuri redzējuši, ka ir pieejamas dažādas vēstures liecības par dzīvi šeit.

Tur apskatāmi priekšmeti, kas izņemti kratīšanu laikā, piemēram, paštaisīta tetovēšanas mašīnīte. Apkopoti priekšmeti, kurus savulaik ieslodzītie norijuši, lai nokļūtu slimnīcā, kur dzīvošanas apstākļi bija krietni vēlīgāki. Visbiežāk norīti apvīlēti karošu kātiņi.

Apskatei izlikta arī vecā gulta un cietumnieku forma, pašu gatavotie un slēptie ieroči – dažāda veida naži. Iekārtota svētnīca ar dažādām svētbildēm un altāri. Apskatāmas Centrālcietuma darbinieku formas cauri laikiem, un iespējams iepazīties ar tā vēsturi, tostarp traģisko, kad, piemēram, tā teritorijā 1941. gadā no 27. jūnija līdz 29. jūnijam tika nošauti 99 cilvēki.

Lielu daļu muzeja ekspozīcijas aizņem arī ieslodzīto darināti priekšmeti – tās ir gleznas, kuģīši, stikla mozaīkas, vairāki Centrālcietuma maketi un daudz cita.

Pēcvārds

Mūsu viesošanās Centrālcietumā ilga tikai pilnu darba dienu. Kādā brīdī Sandijs norādīja uz to, ka visur, kur ejam, ir silti. Uz šo piezīmi jokojot atraucu, ka manā dzīvesvietā ziemas mēnešos pat ir aukstāk, kam, savukārt, sekoja nenopietns aicinājums apsvērt, vai nevēlos šeit palikt – Centrālcietumā tomēr ir silti, gultasvieta garantēta, trīs reizes dienā baro, nav jāmaksā komunālie rēķini, var trenēties, lasīt grāmatas un pat strādāt algotu darbu.

Kā saka, katrā jokā daļa patiesības, un šeit atgriežos pie tā, ar ko šis raksts sākās – lai arī neviens, visticamāk, nevēlas nevienu savu dzīves nogriezni pavadīt aiz žoga un restēm, bet, ja tas tomēr noticis, Centrālcietums nav sliktākā vieta, kurā nonākt. Vismaz šodien.

Es nezinu ieslodzīto stāstus, proti, iemeslus, kāpēc viņi cietumā nokļuvuši, un tomēr, lai pēc soda izciešanas un iznākšanas brīvībā viņi sabiedrībā atgrieztos kā pilnvērtīgi tās locekļi, Centrālcietums piedāvā ļoti labu "starta komplektu". To tikai jāprot un galvenokārt jāgrib izmantot. Bet diemžēl ne visi to izvēlas darīt.