Aprit desmit gadi kopš 13. janvāra grautiņiem – kādu mācību no tiem ir guvuši politiķi?

Lai arī Saeimas logi pēc tajos mestajiem bruģakmeņiem jau sen kā iestikloti, LNT pētīja, kādu mācībstundu pēc Latvijas jauno laiku vēsturē lielākajiem grautiņiem guvuši politiķi? Un vai dzīve Latvijā, desmit gadus vēlāk, ir tik sakārtota, ka cilvēku dusmas vairs nekad neizlauzīsies ielās?

13. janvāris gadsimta garumā ir bijis Latvijai liktenīgs datums. Tamdēļ ne bez zemteksta šajā dienā pirms desmit gadiem, kad tauta teju burtiski vārījās dusmās par valdošo varu un ekonomisko krīzi, "svaigi ceptie" politiskie oponenti sarīkoja protesta manifestāciju ar mērķi – panākt Saeimas atlaišanu. Doma laukumā sapulcējās 10 000 liels ļaužu pūlis.

"Šodien ir vēsturiska diena un es ticu, ka šodien mēs veidojam Latvijas vēsturi," toreiz sacīja Artis Pabriks. Un viņa teiktais piepildījās. Piedzīvojām pirmās masu nekārtības mūsdienu Latvijas vēsturē.

Pēc sapulces pūlis neizklīda. Devās Saeimas virzienā. Bija mēģinājumi parlamentu ieņemt. Taču nemierniekiem neļāva vaļu. Tas, ka policisti nav uz vienu roku, protestētājos vēl vairāk "uzsita" asinis. Sākās pirmās sadursmes.

Viens pēc otra bira ārā Saeimas logi. Bija pirmie ievainotie. Stundas laikā iestājās haoss. Gaisā tika izpūsta gāze. Lai agresīvā pūļa masa nepieaugtu vēl vairāk, ar auto tika bloķēta pieeja parlamentam. Tad protestētāji pārmetās uz blakus ielām un demolēja visu, kas gadījās ceļā.

"Paldies dievam, šis janvāris neprasīja cilvēku upurus.13. janvāris parādīja to, ka mūsu iekšējās struktūras valsts pārvaldē kā politiskās partijas, kā arī valsts struktūras, kurām jāatbild par drošību – nav gatavas šādiem nekontrolējamiem procesiem," saka politoloģe Ilga Kreituse.

"Ja kiborgus nostādītu pretī Saeimas ēkai un pateiktu: zini ko, dēliņ, ja vēlreiz ar akmeni iemetīsi, dabūsi ar steku, tad varbūt daudz kas nebūtu, šajā ziņā ir varas atbildība. Segliņš tajā laikā dzēra vīnu atpūtās, kur tu biji, ja 10 000 sanāk Vecrīgā," teic politologs Juris Rozenvalds.

"Lielas kļūdas nebija," – tā ir pārliecināts toreizējais Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis, raugoties uz pagātnes notikumiem. Priekšstats, kas un kā var notikt, bijis. Treniņu sniegusi Tallina ar savu Aļošas pieminekli. Tur kolēģiem talkā nākuši arī mūsējie. Izskaidrojums bezpalīdzīgajai situācijai pie Saeimas esot gauži triviāls – policija tā teikt "uzmesta".

"Tur vajadzēja būt resursiem, bet ne mums. Tagad jau situācija ir mainījusies, policija apsargā Saeimu. Bet tanī brīdī tā nebija policija, un radās jautājums, vai militārie spēki var iesaistīties pret civilpersonām. Tas bija pie militārās policijas dienests, tā kā mums tie resursi nebija, mēs tā kā gājām palīgā attiecībā uz Saeimu," saka Lieljuksis.

Kas attiecas uz spēka pielietošanu – policija apzināti nav izmantojusi, piemēram, ūdens metēju. "Palieku pie sava viedokļa, ka neviens Saeimas logs nav vērts kādas dzīvības. Kāpēc neizmantoju to tehniku, ja tur būtu bijuši tikai sprigani jaunieši, viņus ar ūdeni palaistīt nebūtu nekāda vaina, bet tur bija cilvēki ļoti cienījamā vecumā, bija cilvēki ar bērniem uz pleciem, tas varēja slikti beigties," pauž Lieljuksis.

Turklāt, ja salīdzina ar norisēm citviet Eiropā, kur nemieri ilgst dienām, Vecrīgas grautiņus izdevies novērst trīs stundās.

Tolaik premjers Ivars Godmanis un iekšlietu ministrs Mareks Segliņš pārmetumus kārtības sargiem kategoriski noraidīja. Atbildību par notikušo neuzņēmās arī protesta akcijas organizētāji.

"Vai mums vajadzēja privātās drēbēs ģērbtiem cilvēkiem apsargāt Saeimu?" vaicāja Pabriks.

"Pabriks ar savu melno jostu rīkojās kā gļēvulis un nelietis. Viņš aizskrēja uz TV un sāka kritizēt policiju. Kur tad ir viņa solījums, ka būs tūkstotis policistu arodbiedrības biedru, kas garantēs kārtību. Gļēvulis, nelietis un krūmos mucējs Pabriks," citēts bijušais iekšlietu ministrs Mareks Segliņš.

Policija draudēja atrast un sodīt visus nemierniekus. Kas meta ar bruģakmeni, izdauzīja logus, laupīja dzērienu veikalu, demolēja policijas automašīnas.

Vandāļus aicināja pieteikties labprātīgi, negaidot, kad policija klauvēs pie durvīm. Taču saprotot, ka bez sabiedrības atbalsta neiztikt, policija izveidoja speciālu interneta mājas lapu ar vēl neatpazītiem grautiņu dalībniekiem. Pirmie aizturētie nonāca aiz restēm. Puišu mammas lēja gaužas asaras.

"Man šķiet, ka 13. janvāra notikumi latviešu vēlētājā radīja zināmu skepsi, tas ir zināms lejupslīdes moments – ka politiķi, kas uzņemas atbildību un aicina tautu uz kaut ko nerisina šo problēmu tālāk, pietika ar mirkļa slavas momentu, viņiem pašiem laikam nebija plāna, ko darīt tālāk. Tas būtu jāmācās politiķiem, ja tu uz kaut ko aicini, tad rīkojies, bet tas varbūt bija zināms stimuls tam uz ko aizgāja prezidents jau pēc tam. No otras puses cilvēki pārliecinājās, ka izpildot šo prasību par Saeimas atlaišanu – nekas nemainās," norāda Kreituse.

"Šo cilvēku, kurus apvaino organizēšanā vai konkrētā vardarbībā, tie sodi neko nemainīs, tas nav tas, kāpēc nekā šobrīd vairs nenotiek. Mums jāpaskatās, kāda ir politiķu atbildība. Un toreiz bija politiķi ar Štokenbergu priekšgalā, kas tīksminājās par 13. janvāra datumu, kas dienā, kam raksturīga vardarbība, tagad Doma laukumā sauks cilvēkus, viņi nebija savu mājas darbu izdarījuši, kā beigsies šis mītiņš, kas būs tas, ko viņi kā līderi apņemsies, tā vietā viņi klusi izklīda un tam cilvēku pūlim likās, ka viņš ir pamests. Tad stihiski radās šī vardarbība, kaut kādai tvaika nolaišanai bija jābūt. Varbūt cilvēki to ir mācījušies aiz tādām vieglprātībām nesauc, lai gan arī nesen kāds sauca, cilvēki būs ielās, bet pirms tu lieto šādu saukli – apzinies, ko gribi sasniegt, kādi būs rezultāti. bet šobrīd cilvēki ir saprātīgāki un politiķi ir saprātīgāki," teic eksprezidents Valdis Zatlers.

Līdz apjomīgās Vecrīgas grautiņu lietas nonākšanai tiesā pagāja teju trīs gadi. Tā bija Latvijas vēsturē vērienīgākā prāva. Tiesas nams bija policistu ieskauts. Bija nopietnas bažas par scenārija atkārtošanos. Kā nekā par masu nekārtībām tiek tiesātas 68 personas. Tiesā grautiņa dalībniekiem no bravūras vairs nebija ne vēsts. Neviens neslēpa seju aiz maskas. Bija solīdi ģērbušies, uzvalkos, kāds tikai dūšai lietojis, ko stiprāku. Starp apsūdzētajiem bija gan tādi, kas vainu atzina un izdarīto nožēloja, gan tādi, kas uzskatīja, ka revolucionārie notikumi attaisnojušies. Tomēr par misijas uzņemšanos neviens labprātīgi negribēja iet cietumā. Visiem draudēja astoņi līdz 15 gadi aiz restēm.

Rīgas Apgabaltiesas tiesnese Irēna Logina tagad atzīst – šī prāva gan viņai, gan tiesai bijusi ļoti liels pārbaudījums: "Tā bija pirmā vēsturē, gan pants pirmo reizi tāds, pēc kura šīs personas tika apsūdzētas, gan tāda apjoma. Ņemot vērā, ka viņu bija daudz, viņi turpināja sevi kā varoņus, tas bija kā varoņu uznāciens, jo negribēja pakļauties tiesas rīkojumiem, tas viss bija brīvā formā kā uz ielas. Tās pirmās tiesas sēdes tiešām bija grūtas."

Tiesvedības bilance desmit gadus pēc notikušajiem grautiņiem ir šāda: par dalību masu nemieros notiesātas 63 personas, piecas tika attaisnotas. Lielāko daļu grautiņu dalībnieku pāraudzināja ar darbu – 32 personām piemēroja piespiedu darbs, 3 – naudas sodu, 28 personām tika piemērota brīvības atņemšana, no kurām 21 tas noteikts nosacīts.

"Būsim reāli – cilvēki, kuri aktīvi iesaistās jebkādos tādos sabiedriskā vietā provokatīvos pasākumos, viņi lielā mērā ir jau ar kaut kādu iepriekšēju likumpārkāpumu pieredzi, vai nu administratīvo, vai kriminālo. Ļoti retos gadījumos tas ir kaut kas spontāns, parasti tas ir tāds noteikts dzīvesveids, kas satur šos te riskus, tostarp iesaistīšanos dažādās riskantās situācijās, kuras ir uz robežas ar likumpārkāpumu vai jau izteikts likumpārkāpums," saka Valsts probācijas dienesta vadītājs Mihails Papsujevičs.

"Cietumsodi tādiem apsūdzētajiem tika piespriesti, kuri jau iepriekš bijuši kādus likumpārkāpumus izdarījuši. Citādi jau cilvēkiem piesprieda, jā, naudas sodus, lai saprot, ka rīkojās nepareizi un nebija jau riski, ka viņš turpmāk ko darīs," skaidro Rīgas Apgabaltiesas tiesnese.

Lielākā daļa nemiernieku tika sveikā ar daudz maigāku sodu. Vai pēc 2009. gada 13. janvāra – politiskajos procesos būtu iestājies zināms lūzuma punkts, politoloģe Ilga Kreituse tā viss nedomā. Cilvēki pieļāvuši, ka notikumi tika noreducēti līdz huligānismam – tas ir tas sausais atlikums – huligānu sodīšana, nevis varas pārvērtēšana, kas notika vien pēc vairākiem mēnešiem un ne tāpēc, ka lidoja bruģis.

"Domāju, ka šodien pēc tā 13. janvāra notikumiem cilvēkus panākt, lai viņi iet uz protestu – lai aktīvi savu pozīciju izrādītu, tam vairs netic. Līdz ar to Latvijā ir iestājies šis populisma vilnis, ir iestājusies cilvēku apātija pret to, kas notiek un vislabākais rādītājs šai apātijai ir dalība vēlēšanās. Un dievs dod, lai uz eiroparlamenta vēlēšanām mēs savāktu 30 %," saka Kreituse.

Savukārt politologs Juris Rozenvalds secina, ka tas būtiskākais, ko mācījās Latvijas sabiedrība, ka ir iespējams izmantot citas protesta formas, ne tikai šādas atklāti vardarbīgas un uz sadursmi balstītas: "Piemēram portāls "Manabalss.lv", kur sabiedrība un tas funkcionē, tas nav dekoratīvi, var izteikt viedokli, ja desmit tūkstoši parakstās, tad Saeimai ir jāaplūko. šajā ziņā izmaiņas ir, bet tās nav tik fundamentālas, lai varētu teikt, ka 2009. gada notikumi ir sena pagātne, bet tas kritiskais potenciāls – tvaiks, kas vārījās katliņā, izgājis pa citu atveri – viena daļa no neapmierinātajiem vairs nav Latvijā. Vai atgriezīsies, nezinu."

Kaut arī šobrīd ir daudz mazākas iespējas šādiem nemieriem notikt, bijušais policijas šefs viss nebūtu tik mierīgs: "Kā vien liekas, ka pagājuši desmit gadi, bet joprojām mēs tā kā pa naža asmeni staigājam. Visu laiku jāskatās līdzi, jābūt modriem un nevajag izaicināt. Droši vien tāda pūļa pārvaldīšanas vai vadības lietas vēl ir jāmācās. Noteikti. Tas bija redzams kaut vai no salūta, jo tur tā situācija bija arī tad, kad ir mierīgi, kad visi ir priecīgi un laimīgi."