Šī diena ir viena no melnākajām lappusēm Latvijas vēsturē. Šodien aprit 74 gadi kopš 25. martā Baltijas valstīs sākās un vairākas dienas turpinājās padomju varas noziegumi pret cilvēci. No Latvijas tika izsūtīti vairāk nekā 40 000 iedzīvotāju. Tā PSRS okupācijas vara centās pakļaut latviešu tautu un iznīcināt tās pašapziņu. Šodien visā valstī karogi bija nolaisti pusmastā un daudzviet notika piemiņas pasākumi, vēsta TV3 Ziņas.
Pirms 74 gadiem no Latvijas uz Sibīriju tika vardarbīgi izsūtīti vairāk nekā 42 000 nevainīgu cilvēku – viņu vidū vismaz 10 000 bērnu, mātes ar zīdaiņiem uz rokām, kā arī sirmgalvji. Okupācijas vara vērsās pret zemniekiem, partizāniem un viņu ģimenēm. Izvešanas lopu vagonos turpinājās trīs dienas.
Komunistiskā režīma upuru piemiņas diena Rīgā iesākās Doma baznīcā, kur tika lasīti 1949. gada deportēto iedzīvotāju vārdi.
Viens no vārdiem garumgarajā izsūtīto cilvēku sarakstā, kas šodien izskanēja Tukuma pusē, bija Aivars Grūbe. Cienījamais kungs atceras – todien, kad viņu kā mazu zēnu brutāli izrāva no skolas sola, bija auksta, sniegota diena.
Aivars Grūbe
izsūtītais
"Man bija desmit gadi un desmit dienas, un mani izveda no klases ārā. Mamma un mazo brālīti jau bija vagonā. tas ir Tukuma otrā stacijā uz dzezceļa, kas ir purva malā. Mamma bija ļoti satraukta, jo viņa domāja, ka mūs ved uz nošaušanu, jo tik daudz bija dzirdēts par tiem ebrejiem. Nesen tikai karš bija beidzies, un viņa nekā nebija paņēmusi līdzi."
Nonākuši Tomskas apgabalā, saskārušies ar salu un badu, Aivara ģimeni no nāves paglāba kaimiņu labvēlība.
"Viņi vienā kaktā ierādīja mums dzīvošanu, mēs bijām pilnīgā bezizejas situācijā, kur dzīvot – nav, ko ēst – nav," stāsta Aivars.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Aivars Grūbe līdzīgi kā šodien pie Brīvības pieminekļa sastaptā Līvija Spure, izsūtījumā pavadīja astoņus garus gadus.
Līvija Spure
izsūtītā
"Sajūtas ir divējādas, – gan prieks, ka dzīvi atgriezāmies, gan tās bērna emocijas, kas bija toreiz… Nu tā. Man toreiz bija astoņi gadi, biju mazāka par mazmazmeitu. gāju pirmajā klasītē. [TV3 Ziņas: Vai jums pašai pa šiem gadiem ir izdevies rast mierinājumu vai pieņemšanu, ka tāda milzīga netaisnība ir notikusi?] Nu, protams, nevar jau sirdī ar tādām negācijām dzīvot. Protams, pieņēmu, protams. Svarīgi runāt par to un atcerēties kaut gan sāpīgi, lai bērni arī zinātu, kā tas bija. Nu, cerams, ka viņi nepiedzīvos neko tādu."
Pieminot un godinot 1949. gada komunistiskā režīma represētos un deportētos Latvijas iedzīvotājus, risinājās atceres gājiens. Tas aizsākās pie Brīvības pieminekļa un noslēdzās Strēlnieku laukumā, pie padomju okupācijas upuru piemiņas memoriāla.
biedrības "Latvijas Politiski represēto apvienība" vadītājs
"Šodien sērojam par Sibīrijas klajumos guldītajiem tautiešiem un atceramies savus nebrīvē, tālu no dzimtenes aizvadītos bērnības gadus. Taču, gadiem ritot, mūsu sāpes remdēja gandarījums par atkal brīvo Latviju."
Arī citviet Latvijā notika piemiņas pasākumi.
Piemēram, Rēzeknes pilsētas pašvaldība aicināja rēzekniešus atminēties uz Sibīriju izvestos Rēzeknes iedzīvotājus un nolikt ziedus komunistiskā genocīda upuru piemiņas vietās, kas ir dzelzsceļa stacijas "Rēzekne II" teritorijā, skvērā Atbrīvošanas alejā pie baptistu baznīcas, kā arī pie pieminekļa "Vienoti Latvijai". Sestdien plkst.10 Rēzeknes Jēzus Sirds katedrālē notika kopīga lūgšana Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltītajā dievkalpojumā.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Vairāki pasākumi notika arī Saulkrastu novadā, kur varēja dzirdēt izsūtīto vārdu lasījumu un notika piemiņas pasākums.
Arī Liepājas muzejā piemiņas pasākumā "Aizvestie. Neaizmirstie. 74 gadi kopš 25. marta deportācijām" pieminēja no Liepājas 1949. gada 25. martā 198 deportētos liepājniekus.
No gandrīz 43 000 izsūtīto, vairāk nekā 10 000 dzimtenē tā arī neatgriezās, izsūtījumā ejot bojā.
