Arvien biežāk pēc vecāku šķiršanās tiek lūgta valsts palīdzība atgriezt bērnus Latvijā
Aptuveni 40 jauni gadījumi gadā! Tāds ir saņemto pieprasījumu skaits Tieslietu ministrijā par bērnu atgriešanu pastāvīgās dzīvesvietas valstī. Tas attiecas gan uz gadījumiem, kad kāds no vecākiem pieprasa atvest atvasi no ārvalstīm uz Latviju, gan arī otrādi. Un no visām šīm situācijām, kur ķīlnieku lomā nonāk tieši bērni – varētu izvairīties, ja vien pieaugušie atmestu malā aizvainojumus un savā starpā vienotos!
Problēma gadu no gada ir līdzīga un katru reizi – aizvien jaunas ģimenes kāpj uz vieniem uz tiem pašiem grābekļiem ar cerību, ka viņu ĪPAŠAIS GADĪJUMS, kur viens no vecākiem aizved bērnu prom, – neradīs problēmas. Taču cerības ir veltas!
Kaut arī vārds – nolaupīšana – izklausās baisi, tieši tā – šādus "bērna aizvešanas" gadījumus raksturo Hāgas konvencija! Visbiežāk tas notiek vecāku strīdu un nesaskaņotas rīcības gadījumos. Un, lai konfliktu atrisinātu, jāiesaistās gan tiesām, gan citām valsts institūcijām… Bet vislielākie cietēji ir – bērni.
Ik gadu – Tieslietu ministrija saņem aptuveni 40 jaunu pieprasījumu par bērnu atgriešanu pastāvīgās dzīvesvietas valstī. Tas attiecas gan uz gadījumiem, kad mamma vai tētis prasa atgriezt atvasi no ārvalstīm uz Latviju, gan otrādi. Arī šobrīd ministrija izskata tādu gadījumu.
"Šeit mēs nerunājam par īsiem ceļojumiem, mēs runājam par to, ko varētu interpretēt par bērna civiltiesisko nolaupīšanu. Proti, uz ilgu laika periodu vai dzīvi aizvests un, saskaņā ar konvenciju, jādara viss, lai to bērnu atrastu. Cilvēki gadu no gada šādās situācijās nonāk. Ja iepriekš bija vairāk par Apvienoto Karalisti, tad tagad vairāk gadījumu uz Spāniju. Mēs vēlamies pieklauvēt pie vecāku sirdsapziņas, aicinot aizdomāties, ka viss, kas saistīts ar bērnu, jādara viņa labākajās interesēs."
Pildot Hāgas konvencijā paredzētās funkcijas, vecāka pieprasījumu nodod attiecīgās ārvalsts kompetentajai iestādei. Tikai tā ir tiesīga izlemt, vai ir notikusi prettiesiska aizvešana? Un, kad strīds nonāk tiesā, tas nav pēc būtības, pie kura no vecākiem bērnam būtu jāpaliek, bet gan par to, vai bērnu atgriezt pastāvīgās dzīvesvietas valstī.
"Un visbiežāk tiek pieņemts lēmums, ka bērns jāatdod uz šo pastāvīgās dzīves valsti. Bieži vien vecākiem ir neizpratne, kas ir šī valsts? To jauc ar pilsonību vai ko citu. Un patiešām nav izsmeļošu kritēriju, kas tas ir. To nosaka saskaņā ar individuāliem aspektiem, piemēram, vai bērns mācījies attiecīgajā valstī, vai bijis pieejams sociāli plašākam lokam, kā iesakņojies valstī?. Vecāku darba vieta un vēl, un vēl."
Izņēmuma gadījumi ir: ja bērns citā valstī jau nodzīvojis ilgāk par gadu, sasniedzis sešpadsmit gadu vecumu vai, ja pastāv risks, ka atgriešana varētu viņam sagādāt kaitējumu, jo ģimenēm, piemēram, bijusi vardarbība.
Citādi, juristi aicina vecākus runāt un rakstiski vienoties savā starpā. Kā arī mudina izmantot mediatora pakalpojumus. To – bez maksas- ģimene var saņemt piecas reizes. Mediators, kā neatkarīga trešā persona, varētu rast risinājumu daudzām sarežģītām situācijām.
"Šo cilvēku lokā ir cilvēki, kas principa pēc prasa atgriezt šos bērnus. Bet viņiem nav īsti interese par bērnu rūpēties. Vienkārši vēlas parādīt otram, ka tas nebija īsti pareizi un ir bijuši gadījumi, kad vecāks izcīna tiesības par bērnu, bet, kad spriedums stājas spēkā, pasaka, nē, nevajag! Tas gan nav forši no vecāka puses. Tad jau labāk būtu sēdušies pie galda ar mediatoru."
Jo situācijā, kad sāk darboties Hāgas konvencija, vecākam, kurš aizbraucis prom ar bērnu, attiecīgajā valstī var būt dažādi praktiski ierobežojumi, tai skaitā, līdz tiesas lēmumam (bet process var ilgt pat vairākus mēnešus) nevar atgriezties Latvijā.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
