Atguvies pēc kāju amputācijas, latviešu karavīrs pošas atpakaļ uz Ukrainu
Uldis Volmārs ir latviešu brīvprātīgais karavīrs, kurš Ukrainā, gūstot smagu ievainojumu, zaudēja abas kājas. Kopš viņš guva ievainojumu pagājuši gandrīz trīs smagi gadi. Pamazām atlabstot, Uldi nepadoties motivēja viņa paša dotais solījums ukraiņiem – atgriezties un turpināt palīdzēt. Jau vasaras beigās tieši to viņš arī darīs.
Pēdējā pusotra gadā laikā neesot bijusi tāda diena, kad Uldis nemērotu ceļu ar savu elektrisko ratiņkrēslu no Laucienes pansionāta uz Nurmuižu pie sava mīļotā zirga Monserotas.
Tieši ciešā saikne ar lielo, stalto, neatkarīgo dzīvnieku – ļāvusi atgūt mentālo veselību.
"Braucu garām, te bija zirgi, viņa bija pirmā, kas pienāca un tad es tai saimniecei prasīju, kam te stallis pieder, un viņa man stāstīja, ka zirgi izvēlas cilvēku, viņa teica, ka es laikam labs esmu. Tāda mums izveidojās mīlestība," stāsta latviešu brīvprātīgais karavīrs Uldis Volmārs.
Pāris nedēļas pēc tam, kad Krievija iebruka Ukrainā, Uldis kā latviešu brīvprātīgais karavīrs devās palīdzēt ukraiņiem. Kopā ar starptautiskā bataljona brīvprātīgajiem Javorivas poligonā pieredzējuši bombardēšanu, pēc tam palīdzēja Ukrainas armijai no okupantiem atbrīvot Kijivas piepilsētu Irpiņu. Vēlāk devās uz fronti Mikolajivas apkaimē. Tieši tur, sprāgstot kasešu bumbai, Uldis guva smagu kājas traumu. Ilgā izkļūšana no frontes situāciju pasliktināja, bet vēlāk veiktās operācijas nelīdzēja. Kājās iemetās gangrēna un tās abas nācās amputēt.
Pēc kāju zaudēšanas Uldis no visiem gribēja norobežoties, un devās uz Laucienes pansionātu.
"Lai kā es teiktu, ka es esmu stiprs, tāpat es kaut kur iekšienē esmu sakropļots, bet es ļoti ilgu gāju uz to, lai sakārtotu to visu, tas ir ilgs process. Vai runājot ar kādu, tas būtu vieglāk, es domāju ka nē. Tev atkal viss ir jācilā atpakaļ, jāstāsta viss tas, kas ir bijis, kas ir notiecies un kāpēc tas ir noticies. Es tam neesmu gatavs. Es varu izstāstīt, bet es to tēmu īpaši negribu cilāt."
Kāpēc Uldis toreiz devās karot? Nevarēja izturēt domu, ka tiek nogalinātas sievietes un bērni. Karš izbijušam regbijistam nebija svešs, pirmā pieredze Uldim jau bija Afganistānā.
"Karš nav priekš visiem. Tas ir jāsaprot, uz kurieni tu ej un kāpēc tu ej. Es vienmēr esmu uzskatījis, ja tu dari ar sirdi un dvēseli, tad to var izdarīt, bet ja dari vienkārši tāpat to, tam nav nekādas jēgas. Karā nav ko darīt, ja tev ir bailes! Vienkārši nav. Tu aiziesi bojā. Tev sāksies panika."
Kad Uldis psiholoģiski bija gandrīz jau salūzis, no zemākā punkta atsperties viņam palīdzējuši skolas laika draugi.
"Man vajadzēja laikam kādu cilvēku, kas pagrūž. Un viņi pagrūda. Un tad sākās tas ceļš. Izcīnījos ar valsti, ar Latvijas valsti par protēzēm. Viņi man pusgadā uztaisīja piecas protēzes un neviena nederēja. Es praktiski pusgadu pazaudēju. Es pašās beigās uztaisīju Cēsīs pie amerikānietes par naudu, kas man bija saziedota."
Atlabšanas ceļā – gan fiziski, gan morāli – palīdzējis paša reiz dotais solījums – atgriezties Ukrainā.
"Tas mani turēja pie dzīvības, tas, ka es biju iedevis vārdu, es ar savu vārdu nemētājos un es zināju,ka es agri vai vēlu atgriezīšos.Man citreiz paprasa, vai es izdarītu vēlreiz to pašu? Es izdarītu, es neaizdomātos. Kā ir, tā ir. Man ir tā motivācija atgriezties, es apsolīju trīs gadus atpakaļ, ka es atgriezīšos. Tagad ir pienācis tas brīdis."
Jau augustā Uldis dosies uz Hersonas apgabalu un palīdzēs ukraiņiem karot ar tehnoloģijām.
"Es esmu gatavs doties atpakaļ. Sirds sauc. Man piedāvāja uz vienu brigādi ar droniem, ar droniem, bet es nebūšu nulles punktā, tik tālu viņi mani nevedīs, bet viņi mani ievedīs tik tālu, lai es varu braukt ar droniem, un viņi mani iemācīs, jo mācīties šeit un tad braukt, tas nav prāta darbs, jo tā ir karadarbība un tas ir pavisam savādāk."
Uldim ir sapnis – reiz uzsēsties Monserotai mugurā un jāt. Tam gan vajadzīgi speciāli sedli.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
