Folkloras kopas aicina svētkus svinēt pēc sentēvu tradīcijām
Līgo dienas priekšvakarā, 22. jūnijā, Lēdurgā ikviens varēja izzināt daudz un dažādas Jāņu tradīcijas. Viena no tām – košo un kuplo Jāņu vainagu gatavošana.
"Tā ir rota, tā, lai skaisti izskatās zāļu vakarā. Un zied tik daudz ziedu, kā neizmantot tādu skaistumu. Parasti ir pīti vainagi ar striķīšiem, bet šogad es arī pirmo reizi mācos, kur aizmugurē ir bizīte. Un no virspuses neko neredz, diegus neko un tas ir arī izturīgāks un līgojot visu nakti ne izstaipās, ne uzkrīt uz kakla."
Un, kā uzsver vainagu pīšanas pārzinātāji – tajā var pīt jebko un jo vairāk un dažādāki augi un zālītes, jo labāk.
"Ir trejdeviņi. Bet, cik tad trejdeviņi ir? Vai tad trīs reiz deviņi? Nav! Tas ir bezgalīgi daudz ziedu, tas nozīmē, tik cik vien vien var atrast un ielikt tajā vainagā. Tas ir trejdeviņi," stāsta folkloras kopas "Putni" dalībniece.
Pļavas augi šajā laikā ir īpaši maģiski, turklāt saulgriežu laikā tiem esot arī īpašs spēks. Tādēļ tie jāplūc un jāpin bizēs, lai vēlāk jau varētu dzert veselīgas tējas visa gada garumā.
"Zāļu dienas iet pilnā sparā, viss aug un viss ir stiprs bez gala, ne jau tā, kā parastā laikā, bet īpaši. Viss, kas te tiks bizē salikts, tas ziemā tevi varbūt var izglābt. Jūs ejiet meklēt Jāņu zāles un nez kāpēc lasiet margrietiņas tikai tās nav galvenās Jāņu zāles. Tās zāles ir tādā nozīmē, kā zāles – ne tikai smuka puķe. Tā ir koša, bet nebūt nav svarīgākā," stāsta zāļu sieva Inta Brikmane.
Jāņos ir jārotā arī savas mājas un sētas. Izsenis sievas pinušas vainagus, savukārt vīri parūpējās par meijām, gādāja bērzu zarus, ozolus, pīlādžus, lai rotātu sētu – Jāņu zāles to aizsargāja pret ļauno un pievilināja labo.
"Izvēlēties ziedus, kas pašam tuvu, varbūt tie ir tepat blakus. Varbūt tā ir vībotne, pīlādzis, ozolzars. Ja ir spēks, var nopīt garāku pīni, ja ir spēks, var vainagus darināt. Bet vajadzētu vainadziņu, jo tas saules spēks tajā vainagā ir. Bet, ja nav to ziedu, tad vismaz pušķi salasīt un kaimiņam labu novēlēt, tas jau ir tas – satiekam sevi un sauli."
Bet, kad māja jau izrotāta un ciemi sanākuši, visi senāk devušies ap ugunskuru dančos, dziedāja tautas dziesmas. Un bez tā iztikt nevar arī mūsdienās.
"Ko dara cilvēks, kad viņš ir priecīgs? Danco, dzied. Un tā tautas dziesma ir dziedama ļoti vienkārši – viens sauc, visi kopā atsauc. Līdz ar to cilvēks, kas viņu dzird pirmo reizi, ja viņam nav gluži pieci lāči uz auss uzkāpuši, tad viņš jebkuru no šīm dziesmām spēj dziedāt."
Īsajā naktī, īpašā godā jāceļ uguns – tai jādeg no rieta līdz pat ausmai.
"Tik tālu, cik Jāņu gaisma apspīd saimniecību sētu vai māju, tik tālu svētība tiek saglabāta šajā īpašajā naktī. Un tāpēc to paceļ uz augšu, jo tad tā tālāk ir redzama un apspīd. Kādreiz esot cēluši darvas mučeli un ko tik vēl ne, bet nav darvas mučeles. Man bija celmi un zāgis, un tad es šādu izveidoju, izgriežu četrstūrainu caurumu un staba galam uztaisam četrstūrianu galu, uzliekam, noķīlējam, aizdedzinām, paceļam augšā."
Un, protams, Jāņu naktī obligāti ir jālīgo līdz pat saullēktam, pretējā gadījumā visu vasariņu nogulēs.
Bet, ja nu līgotājiem saules lēktu sagaidīt neizdodas, tad Jāņu naktī joprojām vislabākā gultas vieta ir tikko pļautas zāles siena guba.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
