Īvāns: Brīvība ir liela atbildība nākamo un iepriekšējo paaudžu priekšā

TV3: Aprit 30 gadi, kopš atjaunojām savu neatkarīgu valsti. Kā notika gatavošanās tam liktenīgajam 1990. gada 4. maijam? 

Martā sākās neatkarības deklarācijas izstrāde, tur jau bija ar dažādām peripetijām, priekšlikumi dibināt brīvu Padomju Latviju brīvā Padomju Krievijā vai dibināt jaunu valsti no nulles. Mums bija svarīga tā pārmantojamība, un tāpēc Egils Levits šajā Neatkarības deklarācijas koncepcijā iestrādāja ļoti gudri, ka, tiklīdz mēs esam uzvarējuši ar konstitucionālo vairākumu – 134 balsis, no 201 mēs balsojam par to, ka tiek likvidēta Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika, ieslēdzam atpakaļgaitu 1940. gada okupācijas procesam un atjaunojam 1918. gada 18. novembra republiku.

Mēs nolēmām, ka iepazīstināsim PSRS prezidentu Gorbočovu ar deklarācijas tekstu. Tas bija aprīļa vidū, mēs bijām četri cilvēki, kas aizbraucām, protams, atskanēja kategorisks kliedziens, ka tas nav pieņemams, ka tādā gadījumā, ja mēs izstāsimies, tad Latvijā tiks dibināti prokremliski anklāvi Daugavpils reģionā un, iespējams, pat Rīgas tautas republika pēc tāda paša principa, kā tagad ir Donbasa republikas, un beigu beigās teica, tauta jau jūs neatbalsta. Sākumā jau runa bija nedaudz citādāka, viņš teica: "Nu, jūs jau esat latvieši, jūs nerīkosieties tāpat kā tie lietuvieši, jūs taču esat sarkanie strēlnieki jūs aizstāvat sarkano armiju – mēs ar jums sarunāsim."

TV3: Bet kļūdījās tomēr – ar latviešiem neko nesarunāja un bija šie mēģinājumi izjaukt Neatkarības balsojumu. Tomēr jūs nenobijāties, kas, jūsuprāt, bija tā drosmes atslēga?

Uztraukumi bija, jo ik pa laikam virs Rīgas parādījās padomju armijas militārie helikopteri, kuri birdināja lapiņas ar draudiem, ka tauta nepieļaujiet fašistu un nacistu nākšanu pie varas, nabaga strādnieki, jums tūlīt paņems visu, jo tūlīt pie varas nāks kapitālisti. Nu visa tā padomju demagoģija, kas tika balstīta uz tanku stobriem. Sabiedrības kopējā viļņošanās tās cerības, ka beidzot būs neatkarība, tās bija tik lielas, ka neviens no tautas frontes deputātiem pat neuzdrošinātos domāt, ka mēs varētu nobīties un mēs varētu atkāpties. Tikai tagad mēs saprotam, ka tā bija viena no svarīgākajām izšķiršanās latviešu tautas vēsturē – ja tas nebūtu noticis, mēs šeit noteikti nesēdētu, nerunātu ar brīvu presi, un mēs šeit nerunātu savā valsts valodā pavisam noteikti.

TV3: Jums pašam tās sajūtas pēc balsojuma – jūs Daugavmalā uzrunājāt tautu, vai jūs joprojām atceraties tos vārdus, ko teicāt? 

Man bija tā sajūta, ka es izeju no padomju smaceņa, izeju no cietuma, it kā cietums ir palicis, bet tu izej ārā. Deputāti ceļ šīs "viktorī" (uzvaras – red.) zīmes, cilvēki sajūsma ir ar asarām, ka ar prieku, un viņi ir gatavi mūs aiznest uz rokām. Tajā brīdī, kad mēs runājām Daugavmalā, un tās bija arī dziesmas, jo mēs atkal brīvi dziedājām, man liekas, ka ļoti svarīgi bija Mavrika Vulfsona vārdi. Viņš teica: "Pienācis ir brīdis, kad mēs esam pateikuši skaidru "jā" Latvijas brīvībai un no šī brīža uz mūžu Latvijas likteņi tiks lemti Daugavas, nevis Maskavas vai kādas citas upes krastā." Es tajā brīdī atcerējos Austrijas kanclera vārdus, pēc tam kad izvācās krievu okupācijas karaspēks, viņš iznāca un teica: "Tauta, tu tagad esi brīva, bet tāpēc tev ir jāuzvedas un jādzīvo kā brīvai tautai pienākas. Nepietiek ar to, ka mēs esam atbrīvojušies, ka mēs esam brīvi ir jānes tā brīvība sevī." Un tā mana doma, ko es šodien atkārtoju, un tajā reizē gribēju pateikt cilvēkiem: Brīvība nav leiputrija, brīvība nav dāvaniņa kas ir iedota brīvība ir smaga atbildība gan savā gan nākošo un iepriekšējo paaudžu priekšā.

TV3: Kādi mēs esam šodien?

Rietumu valstis mūsu tagadējie sabiedrotie, ar kuriem mēs tagad runājam līdzvērtīgi, teica:  "Apsveicam, apsveicam un novēlam veiksmi sarunās ar Maskavu – kā Maskava izlems, tā būs." Nekādu palīdzību mums nebija ko gaidīt, ka mūs varētu ņemt par sabiedrotajiem, un jau tad, kad bija redzams, ka šī brīvība ir nenovēršama, lielākā daļa pasaules bija pārliecināta, ka okupācijas karaspēku mēs nedabūsim ārā nekad. Mēs panācām paši, un tas ir ārkārtīgi svarīgi. Pie tā vienotības un patriotiskā pacēluma, kas bija 4. maijā, gan mums ir jāaiziet pamazām, pamazām, jo īstenībā tas atrodas nevis pagātnē, bet nākotnē. Saimnieciski mēs esam ļoti attīstījušies, nevar salīdzināt to padomju saimniecību, jo ir jau jāsaprot, ka valsti mēs necēlām no drupām. Mūsu labākā īpašība ir bijusi arvien tā spītīgā latviešu pacietība, ka mēs tomēr nemetamies – nu, lielākā daļa – kaut kādu laimi, ko mums sola, – es domāju, ka tas Latvijas kodols joprojām cenšas atgūt to, ko mēs 50 okupācijas gados esam zaudējuši. Tagad jau 30 gadi ir pagājuši, bet es domāju, ka mums vēl vajadzēs vismaz 20, lai mēs pilnīgi attaptos par to, kas ar mums ir noticis, un to, kas mums ir nodarīts.

TV3: Šo laiku mēs, protams, nevaram salīdzināt ar to, kā bija dzīvot tik ilgus laikus svešas varas pakļautībā, bet arī šobrīd mēs piedzīvojam grūtus laikus. Kā jums šķiet – kādi no šīs krīzes mēs iziesim?

Ja mēs uzvarējām pandēmiju, ko sauc par Padomju Savienību, tad nu šī ir dabiska lieta – kā mēs uzvedamies pret dabu, tā daba pret mums – tā ir cilvēces lieta, tā nav Latvijas lieta. Droši vien daba pati liek mums drusciņ apstāties, pārdomāt un tad iet drusku citā virzienā, neskriet pakaļ alkatībai, bet garīgai attīstībai, kas ir īstā attīstība. Mēs te pēdējā laikā bijām pārlieku, sevišķi politiķi skandinot attīstības vārdu, to visu primitivizējuši. Jo attīstība šķita vairāk labāk paēst, piesārņot – tā nav, šī ir izdevība atgriezties pie patiesajām vērtībām un ieraudzīt to, kas pa tiešam ir svarīgs un mazsvarīgs.

TV3: Kāds ir jūsu vēlējums Latvijas iedzīvotājiem šajā 4. maijā un Latvijai nākotnē?

Justies laimīgiem, justies lepniem par savu tautu un savu atgūto zemi un katru brīdi atcerēties. Kas mums jāmāca saviem bērniem, ka mums ir katru gadu, katru desmitgadi un katru divdesmitgadi ir sev jāpajautā, vai mēs gribam būt brīvi? Vai es gribu būt brīvs? Brīvība ir vienīgā iespēja, kā mēs varam izdzīvot, brīvība ir vienīgā iespēja, kā mēs varam tikt pie labklājības – tāpēc sargāsim to, leposimies un uzturēsim to dzīvu.