Latvijā dzīvojošie ukraiņi koordinē humāno palīdzību dzimtenē
Katrs no viņiem jau desmito dienu neizlaiž ārā viedtālruni no rokām. Kuru katru brīdi varbūt zvans no dzimtenes. Šāds zvans atskan Ksenijas telefonā.
Zvana Ksenijas jaunākā māsa Taņa, kura dzīvo Žitomiras apgabalā. Viņa stāsta, ka pie viņiem pagaidām ir mierīgi, taču kopumā atmosfēra ir ļoti trauksmaina un smaga. Ksenija ar vīru, kas strādā IT jomā, dzīvo Latvijā divus gadus. Abi ļoti pārdzīvo par tuviniekiem, kuri palikuši Ukrainā.
Atbildot uz jautājumu par dzīvi ar vecākiem, Taņa sāk raudāt – lai gan tai brīdī Žitomiras apgabalā apšaudes nenotiek, bet palasot ziņas, paliek bail.
Lielākā daļa no šiem ukraiņiem, ir atbraukusi uz Latviju pirms diviem, trīs gadiem. Arī Marija. Viņa atzīst, ka laiku skaita nevis pēc nedēļas dienām, bet gan kopš kara sākuma.
"Pati esmu no Doņeckas. Man ir tikai 28 gadi, es nepiedzīvoju Padomju laikus, esmu Ukrainas bērns. Tur šobrīd notiek briesmu lietas. Mana mamma ar māsu pašlaik ir Kijevā, viņas abas ļoti pārdzīvo, jo tur ir problēmas ar pārtiku, nerunājot jau par to, ka kuru katru brīdi var nomir. Daudzas aptiekas ir ciet. Pateicos mūsu dakteriem: jūs divus gadus cīnījāties ar Covid-19, bet tagad cīnieties par ukraiņu dzīvībām un vēl palīdziet nenomirt mūsu okupantiem, taisot viņiem operācijas, jo arī viņi ir cilvēki."
Marija ar citām ukraiņu meitenēm, kuras pašlaik dzīvo Latvijā, koordinē humāno palīdzību saviem tautiešiem – sarakstās ar labdarības organizācijām, noskaidro, kam šī palīdzība visvairāk nepieciešama. To dara arī Linda. Viņas mamma dzīvo Zaporožjē un telefonsarunā pastāstīja, ka krievu okupantiem, kas ir ienākuši viņu pilsētā, pat nav ko ēst.
"Viņi haotiski traucas pa pilsētu pārtikas meklējumos, visās sētās ir apēduši irbenāja ogas, mamma stāsta. Ielaužas veikalos. Drausmas."
Blakus Lindai stāv Anastasija un Nikolajs. Viņi ar četrgadīgo dēliņu no Kijevas aizbrauca agrā 24.februāra rītā, izdzirdot pirmās kara skaņas, un nolēma braukt uz Latviju pie draugiem. Līdzi ir paņemtas tikai divas mugursomas. Rīgā dzīvo kopš otrdienas un arī visu laiku ir saziņā ar radiem un draugiem, kas palika dzimtenē.
"Es joprojām vēl neesmu raudājusi. Joprojām abi esam savaldīgi, joprojām nesaprotam, kas ir noticis, jo vecāki ir tur palikuši, draugi un arī kolēģi, katru dienu tavu zemi bombardē, iet bojā sievietes un bērni. Un Krievijas iedzīvotājiem vēl saka, ka tā esot tikai kara specoprācija…," pauž bēgle no Kijivas – Anastasija.
Anastasijas vīrs stāsta, ka šo visu kara šausmu dēļ sievietes dzemdē priekšlaikus, bet dzemdību nami iedzīti pagrabos, jaunajām māmiņām stresa dēļ pazūd piens, bet piena maisījumus dabūt ir grūti. Runājot par to, Nikolajs paskatās telefonā – kaimiņu čatā raksta, ka vienai no kaimiņienēm priekšlaikus piedzimis bērniņš, viņa svars ir tikai pusotrs kilograms.
"Tā ir elle…Tikko to uzzināju.. Jūs varat iedomāties, bērna svars ir pusotrs kilograms," viņš norāda.
Nikolajs iet ārā uzsmēķēt. Smadzenes tik daudz traģisku informāciju atsakās uztvert, viņš saka. Vajadzīga pauze. Visi lūdzas, lai priekšlaikus jaundzimušais puisītis izdzīvotu… Šī cerība vieno.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
