Latvijai vēl trūkst savas pozīcijas lauksaimniecības attīstībā, uzskata eksperts

Lauksaimnieku protesti Latvijā bija ļoti prognozējami, norāda centra vadītājs. Viņš to salīdzina ar vulkāna izvirdumu, pirms kura vērojamas zemestrīces. Proti, protesti sākās Holandē, Nīderlandē, bet pēcāk līdzīgas akcijas izplatījušās cauri visai Eiropai.

Kāpēc tagad? Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un zemnieki vēlas paust savu attieksmi par to, kāds ir Eiropas kopējais lauksaimniecības politikas kurss, kā izskatās sadzīvošana ar to, vai jūtas sadzirdēti un kāds ir savstarpējais dialogs. Latvijā zemnieki savu attieksmi vēlējās paust pirms pavasara sējas laika.

Cimermanis uzsver, ka "viļņošanās" ir pamatota un tā zināmā mērā saistīta ar zaļo kursu. Pērn zemnieki pirmoreiz izbaudīja jauno maksājumu kārtību – cik tā ir veiksmīga vai neveiksmīga, birokrātiska u. tml. Šajā saistībā esot pietrūcis dialoga.

Pēc centra vadītāja domām, ministrija ir gatava runāt un arī pieņem lēmumus, kas var tikt pieņemti arī salīdzinoši ātri, ja grib. Piemēram, attiecībā uz importu no Krievijas un Baltkrievijas. Taču Latvijai pietrūkst redzējuma tajā, kāda ir tās pozīcija, proti, kur tā lauksaimniecībā iet.

"Ja mēs to spētu definēt, piemēram, paši sevi 100% pabarot, līdzīgi kā skandināvi tagad sākuši būvēt savu pārtikas sistēmu ar pilnīgu pašpietiekamību un neatkarību, tas būtu viens no mērķiem, kur mēs iesaistītu zemniekus," norāda Cimermanis, piebilstot, ka ātri izdarāms tas nebūs, taču birokrātiju samazināt ir iespējams.

Rezumējot lauksaimnieku protesta akcijas visur Eiropā, centra vadītājs norāda: "Zemnieki visā Eiropā gribēja parādīt, ka viņi ir dzīvi, viņi ražos un viņi grib pabarot savus cilvēkus. Tas, ka Eiropa ir pārtikas milzis un ražo daudz vairāk pārtikas, nekā pašiem vajag, ir skaidrs. Mums jāatrod balanss starp importu un eksportu. (..) To [zemnieki] prasa no jaunā Eiroparlamenta."