Egļu kaitēkļa dēļ šogad izcirsti teju 5000 hektāru meža; izskan aizdomas par bezatbildīgu saimniekošanu
Šogad egļu kaitēkļa dēļ Latvijā izsludināja ārkārtas stāvokli. Speciālisti atzīst, ka inficēti ir teju visi egļu meži Vidzemē. Šajā gadā līdz septembrim vien kaitēkļa dēļ izdotas atļaujas 5000 hektāru izciršanai, tas ir viens procents no visiem Latvijas egļu mežiem. Meža īpašniekam Ropažu novadā radušās aizdomas, ka straujajā izplatībā vainojama arī bezatbildīga saimniekošana cirsmās, vēsta "Nekā personīga".
1990. gados Bavārijas dabas parku piemeklēja slimība. Astoņzobu mizgrauzis iznīcināja simtiem hektāru egļu meža, kalnu ainavu pārvēršot iznīcībā. Dažus gadus vēlāk tas pats kaitēklis bīstami savairojās Eiropas vecākajā mežā Belovežā, kas atzīts par UNESCO pasaules mantojumu. 2005. gada vētrā sagāztajos kokos mizgrauzis arī Latvijā savairojās tādā skaitā, ka sāka iznīcināt veselās egles.
"2005. gada vētra, 2006. gadā mēģinājām izvākt cik nu varēja. Aptuveni 400 000 kubikmetru egles palika neizvākti mežā. Tas bija tas resurss, kur viņiem viegli ieskrieties. 2008. gadā sadarbībā ar Latvijas valsts mežiem izstrādājām mežaudžu aizsardzības plānu, līdzīgi kā tas šobrīd darbojas, toreiz tas nostrādāja tiešām ļoti labi – gada laikā mēs tikām līdz tādam pirmsvētras līmenim atpakaļ."
Pēdējos gados kaitēklis atkal izplatās bīstami ātri. Speciālisti to skaidro ar arvien garākām vasarām, labvēlīgāku klimatu, kā arī to, kā tradicionāli tiek stādīti egļu meži.
"Ja mēs tā paskatāmies, mums ir ļoti daudz šīs egļu audžu monokultūras – viena vecuma audzes, un ļoti daudz audzes, kas savā laikā tika sastādītas kā plantāciju meži, tajās netika veikta kopšana. Ļoti daudz kritēriju saiet kopā."
Pagājušajā gadā astoņzobu mizgrauži bija sabojājuši jau 6% Latvijas egļu audžu. Šogad situācija bija tik kritiska, ka pusē valsts izsludināja ārkārtas situāciju. Redzot arvien lielāku postažu, skaļāk izskan balsis, ka vainojamas ne tikai klimata pārmaiņas, bet arī nevērīga mežsaimnieku rīcība.
Blakus Reinim piederošam mežam Ropažu novadā atrodas Latvijas valsts mežu teritorija. 2020. gada vasarā valsts uzņēmums te izcirta mežu un ierīkoja ceļu.
"Pēc gada šeit parādījās pāris koki jau ar mizgrauzi. Tas, ko visur raksta par mizgrauzi – tu nedrīksti cirst vasarā, jo viņu piesaista smaka, kad tu kaut ko cērt. Tas, ko dara valsts meži, ir – nocērtot, viņi atstāj visu to miskasti, kas ir tieši tas, kas piesaista visus tos mizgraužus. Absolūti veselā mežā viss te ir šitāds."
Reinis apgalvo, ka nocirstos kokus strādnieki atstāja ceļmalā. Nākamajā gadā tur jau bija redzami mizgrauža iznīcināti koki. Gadu vēlāk netālu izcirta mežu, kur ilgu laiku klajā laukā stāvēja gan pārpalikumi, gan paši kokmateriāli.
"Tur viņi atstāja, viss tā arī palika – tā kā šeit. Pēc tās vasaras – arī bija karsta vasara – tad sāka visur parādīties mizgrauzis, ieskaitot mūsu mežā," saka Ropažu novada iedzīvotājs Reinis Birznieks.
Šogad vasarā, to pamatojot ar mizgrauža inficētiem kokiem, meža vidū izcirsts vēl viens laukums, un Reinis baidās, ka tajā palikušie celmi un turpina pievilināt mizgrauzi.
"Ja tev ir palikuši zari tajā pašā vasaras periodā, kur ir bijusi egļu audzē nocirsta cirsma. Viena lieta, ka tu izvieto šos slazdus, bet otra lieta, ka no koksnes, zariem tie terpēni jau izdalās, tas var piesaistīt, protams."
"Ciršanas atliekas rada to smaržu, kas ir viņu pulcēšanās ierocis. Tas ir gandrīz tas, ko mēs liekam slazdā, tur ir mazliet pārveidota tā smarža."
Agni Šmitu mežsaimniecības nozarē visi sauc par Latvijas labāko egļu mizgraužu pētnieku. Viņš neaizvāktus ciršanas pārpalikumus neuzskata par draudu, jo no tiem mizgrauži nebarojas. Taču atzīst, ka tas var kaitēkļus pievilināt.
Mizgraužu slazdus izvieto svaigos izcirtumos tieši tādēļ, ka kaitēkļus pievelk smarža, kas nāk no celmiem un atliekām. Savukārt slazdos ievieto smaržu, ko izdala paši mizgrauži, kad aicina citus pulcēties, lai uzbruktu kokam.
"Šis ir savācējtrauks, tur iekšā ir pievilinātājs – tas lido, atsitās un iekrīt iekšā. "Seit ir piltuvīte un viņš netiek ārā. Šim laikam tas ir daudz, vasarā tas būtu maz. Ja pa mežu klīst piecu tūkstošu vaboļu pūlītis, tas ir nolemts bada nāvei, viņš neko nevar izdarīt. Dzīvo koku nomaitāšanai vajag vismaz 10 000 vaboļu, jo kokam uzbrūk tikai un vienīgi tēviņi."
Slazdus izvieto tikai vērtīgu egļu audžu tuvumā. Šovasar Latvijā izvietoti vairāk nekā 6000 tādu ierīču. Acīmredzot, Reiņa piemājas mežs par vērtīgu egļu audzi nav noteikts, jo slazdu te šovasar nebija.
Nevērtīgos mežos šovasar egles aizliedza cirst, lai kaitēkli nepievilinātu. Savukārt jau inficētos mežos par efektīvāko cīņas metodi atzīta vienlaidus sanitāra kailcirte. Cērtot tikai daļu koku, pārējās pieaugušās egles kļūst par vieglu upuri kā veselā tā jau inficētā mežā.
"Krājas kopšanas cirte parasti ir beidzamā ciršana pirms ražas novākšanas, tur jau nāk ārā diezgan lieli materiāli. Pareizi būtu to darīt tikai un vienīgi ziemā, bet nav pietiekami resursu – tiem pašiem Latvijas valsts mežiem ir tik daudz mežu, ka nevar atrast resursus," skaidro LVMI "Silava" vadošais pētnieks, meža entomologs.
"Bija skaidri redzams, ka mizgraužu pieaugums visu laiku iet uz augšu, varētu teikt dubultā katru gadu. Līdz ar to bija skaidrs, ka ir pēdējais brīdis, lai pieņemt kardinālu lēmumu un runātu par ierobežojumiem egļu astoņzobu mizgrauža aktīvajā periodā. Būtiskākie ierobežojumi ir koku ciršana."
Ciršanas atļaujas varēja saņemt tikai tad, ja vienā hektārā meža atrasti 10 svaigi invadēti koki. Dažos gadījumos cilvēki meža dienestu mēģinājuši apmānīt, imitējot kaitēkļu pēdas ar īlenu, taču tādu gadījumu neesot daudz, jo koksnes cena pašlaik ir zema.
"Šobrīd tas ir tikai solis vienā virzienā, lai mums nebūtu tā kā Bavārijā, kur mēs redzam ļoti daudz šos nokaltušos egļu mežus. Tāpēc mums ir jāsper šie kardinālie soļi un jāvirzās uz to, lai mēs nepazaudētu egļu mežus. Viņi, protams, ir un būs, bet jautājums, vai mēs viņus gribam uzreiz pazaudēt vai mērķtiecīgi saglābt, un neaiziet tik tālu, ka mēs neko nedarām un tikai skatāmies, kā viss notiek," vēsta Valsts meža dienesta Meža un vides aizsardzības daļas vadītājs.
Šogad Valsts meža dienests kaitēkļu dēļ izsniedzis atļaujas tuvu pie 5000 hektāru meža ciršanai. Tas ir četras reizes vairāk nekā pirms dažiem gadiem.
"Mums nav milzīgas egļu platības kā tajā pašā Belavežā, Karpatos vai tamlīdzīgi. Mums tomēr ir mozaīkas struktūra, un, ja tas mizgrauzis kādā audzē ir iemeties, novācam ražu, sākam jaunu dzīvi un gan no saimnieciskā viedokļa, gan no kukaiņu viedokļa viss ir kārtībā."
Meža nozares speciālisti mierina, ka nekādas katastrofālas sekas egļu mežu iznīkšanai nebūs. Taču par plašām kailcirtēm bažas izskan gan no dabas draugiem, gan finanšu analītiķiem.
"Drīzāk ir politisko pagātnes cīņu sekas. Otrs jautājums ir – kas notiek pēc kailcirtēm. Gan zinātniskā doma, kas ir Latvijā, un arī izteikts lobija spiediens ir uz ļoti intensīvu izmantošanu. Tas nozīmē, ka pēc kailcirtes notiek zemes frēzēšana, līnijās tiek stādītas monokultūras. Selekcionēti stādi, kuri arī vizuāli atšķiras no mums ierastajiem kokiem, Tad mums būs līnijās augoši meži ar vienveidīgiem kokiem un vienmēr iztīrītu pamežu. Jautājums, vai šāda ekonomiski ļoti intensīva mežu izmantošana, kas līdzinās lauksaimniecības tehnikai, vai tā ir sabiedrības visām interesēm atbilstoša," spriež Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners.
"Vislielākā cerība ir vienkārši kāda briesmīga vasara – slapja, lietaina, auksta. Tas ienestu vislielāko ietekmi. Sākot ar pavasari, varbūt vēl visu vasara – slapja, auksta, vējaina, lietaina. Tam būs vislielākā ietekme uz egļu astoņzobu mizgrauzi."
Šaubas par egļu mežu nākotni izskan arī no zinātnieku vidus. Politikai par to, kādu koku stādīšanu veicināt, būtu jānāk no Zemkopības ministrijas puses. Realitātē to diktē kokapstrādes uzņēmēju lobijs.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
