Izstāšanās no Otavas līguma atkal ir politiķu dienaskārtībā
Latvija Krievijas pierobežā veido aizsardzības līniju – rok grāvjus, izvieto pūķu zobus un citus šķēršļus smagās tehnikas aizturēšanai. Lai šādi nocietinājumi būtu vēl drošāki, kara laukā izmanto dažāda veida mīnas. Latvija, līdzīgi kā Lietuva, Igaunija, Polija un Somija ir pievienojusies Otavas konvencijai. Tā aizliedz pirkt, uzglabāt un izmantot kājnieku mīnas.
Mūsu amatpersonas nolēmušas atsākt pirms gada iesāktu diskusiju – vai mums iespējamam uzbrukumam no Krievijas būtu jāsargājas arī ar šādām starptautiski aizliegtām metodēm. Jo skaidrs – Krievija šādus ieročus izmantotu. To arī liecina pieredzētais Ukrainā.
Pret kājniekiem šobrīd atļauts izmantot tikai vadāmas mīnas. Piemēram, ar signālu. Bet, ja pretinieks to slāpē, mīnas palaist nevar. Citas darbojas ar vadiem. Tās nevar noslāpēt. Bet īpaši laikā, kad kara lauku no gaisa kontrolē droni, mīnu vadīšana ir bīstama. Ir arī mīnas, kas darbojas ar īpašām baterijām. Bet tās strādā tikai dažus mēnešus. Un to nomaiņa kaujas laukā var būt izaicinošs uzdevums.
Latvija šobrīd ir Otavas līguma dalībvalsts, kas 2005. gadā parakstījusies par kājnieku mīnu neizmantošanu un to iznīcināšanu. Bet ir zināms, ka mīnas izmanto Krievija Ukrainā. Un nav šaubu, ka to darītu arī Latvijā. Pirms gada diskusija par to sākās, bet pēc NBS vadītāja ieteikuma tikpat ātri arī izbeidzās. Šobrīd armijai ir jauna vadība, un diskusijas atsākas. Bet tikmēr nespējā izlemt esam pazaudējuši veselu gadu.
Ar Otavas konvenciju aizliegtās mīnas darbojas primitīvi. Tās detonē, kad cilvēks mīnas aizskar. Daudzas pasaules valstis vienojušās šīs sprāgstierīces aizliegt, jo to kaitējums pēc militaro konfliktu beigām turpinās gadu desmitiem. Āfrikā un citos karstajos punktos tas sakropļo un nogalina tūkstošiem civiliedzīvotāju. Valstis, kas parakstījušas Otavas konvenciju, apņēmušās šādas mīnas neizmantot. Līgums arī neļauj tās ražot un veidot uzkrājumus armiju noliktavās.
Pirms gada pēc Nekā personīga sižeta aizsākās publiska debate par kājnieku mīnu izmantošanu. Politiķi pieļāva Latvijas izstāšanos no Otavas konvencijas. Jo ir skaidrs – ja Krievija saprot, ka mums kājnieku mīnu nav, tā būs uzbrukuma stratēģijas sastāvdaļa. Tolaik pēc bruņoto spēku komandiera Leonīda Kalniņa ieteikuma, Latvija nolēma jautājumu necilāt. Tagad, kad komandieris ir cits, mīnu jautājums atkal ir dienaskārtībā.
Aizsardzības ministrs pieļauj, ka gada laikā domas mainījušās ne tikai Latvijai, bet arī citām reģiona valstīm.
"Šobrīd varu apstiprināt to, ka mēs ļoti detalizēti izvērtējam šo procesu. Un ko tas varētu dot. Un to ir ļoti svarīgi darīt kopā ar mūsu reģionālajiem partneriem. Jo izstāties vieniem, vai otrādi, – palikt iekšā, skaidrs, ka tas nav risinājums. Reģionālajai pieejai šeit ir ļoti svarīga nozīme. Mēs runājam par piecām valstīm – Baltijas valsti, Somiju un Poliju."
Ārlietu ministre Baiba Braže ("Jaunā Vienotība") norāda, ka viņa pati arī ir Zemessardzē. "Zemessargu viedokļi ir ļoti skaidri. Mums obligāti vajag tās kājnieku mīnas. Bet es saku – tas būtiskais – ir redzēt, kādu problēmu tas risina. Vai tā ir problēma, kas risināma tikai ar kājnieku mīnām vai tā ir problēma, ko var risināt citādāk," norāda Braže.
Jaunais armijas komandieris, premjere un valsts prezidents saka – lēmums par izstāšanos no Otavas līguma būs kolektīvs. Par to būtu jāvienojas visām Krievijas pierobežas valstīm.
"Skaidrs, ka mūsu patreizējie aizsardzības plāni ir balstīti uz to, ka mums šādu spēju nav. Mēs nodrošinām ar citiem elementiem kā mēs apturam pretinieku. Šie lēmumi būs atkarīgi no tā, kāda ir reģionālā pieeja. Noteikti gan ar partneriem, kaimiņvalstīm, gan klātesošajiem cilvēkiem, vienībām, kuriem būtu par to jādiskutē. Un jāskatās no spēju attīstības plāna. Šobrīd spēju attīstības plānā man ir daudzas citas prioritātes, kuras man ir jānodrošina, lai es varētu efektīgi izpildīt savus aizsardzības plānus."
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs norāda, ka viņš sagaida ne tikai vietējo komandieru padomu, bet arī padomus plašākā reģionālā mērogā. "Es nevarēšu pateikt, kas ir tuvākā laika definīcija, bet es esmu par šo runājis ar vairāku valstu vadītājiem. Es zinu, ka tur ir iekšējas diskusijas, kuras ir vienā vai otrā līmenī," norāda prezidents. Viņaprāt, vislabāk šos lēmumus būtu pieņemt kopā, balstoties uz NBS vadības nostāju. "Ar politiku mēs kaut kā tiksim galā. Bet šobrīd zinu, ka pie šī jautājuma strādā un NBS komandieri kaut kādā brīdī par šo runās," pauž prezidents.
"Vieni neizstāsimies, bet nebūsim ne pirmie ne pēdējie. Skatīsimies kopā uz mūsu reģiona stratēģisko interesi. Bet, ja būs kāda vajadzība mainīt kaut ko – būsim atvērti mainīt šo nostāju. Lietuvas aizsardzības ministrija pirms dažiem mēnešiem publiski izteicās, ka valsts pametīs Otavas līgumu. Šonedēļ kaimiņvalsts premjera vizītes laikā Rīgā politiskais vēstījums gan nebija tik kareivīgs."
Lietuvas ministru prezidents Ģintauts Palucks norāda, ka Aizsardzības ministrijai ir personīgais viedoklis. Konkrētais jautājums var būt apspriests tikai reģionālajā formātā. "Parastās pretkājnieku mīnas maksā dažus desmitus eiro. Sarežģītās – pat vairākus simtus. Lai nomīnētu visu austrumu robežu 460 km garumā un 100 m platumā, tas izmaksātu vairākus desmitus vai simtus miljonu," pauž Lietuvas premjers.
"Mīnas ir viena detaļa ļoti lielā bildē. Ikvienā modernā karā dominē gaiss. Mūsu debesis ir pilnīgi cauras. Mums nav tālas darbības pretgaisa aizsardzības raķetes, tuvās darbības raķetes tikai pērkam. Mēs varam notriekt tikai zemi lidojošos helikopterus. Un lidmašīnas. Gaiss dominē. Tālāk droni. Krievija un Ukraina šajās tehnoloģijās gan gaisā, gan uz jūras ir vairākus gadus priekšā. Tā kā to detaļu ir ārkārtīgi daudz, kas ir nepieciešamas. Latvija diemžēl nav paspējusi pabeigt žogu ar sensoriem. Baltijas aizsardzības līnija ar tranšejām, prettanku ežiem un pūķiem – tam visam jau arī bija jābūt gataviem. Līdz ar to tās mīnas ir tikai viena no detaļām."
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
