No Latvijas aizbēgušie propagandisti Krievijā uzņem filmu un izdod grāmatu par Latvijas vēsturi
Krievijas ikgadējā spēka demonstrācija 9. maijā šogad bailēs no Ukrainas uzbrukuma izskatījās vāja. Taču tā joprojām mēģina iebarot savu sagrozīto vēstures versiju saviem tautiešiem Baltijā. Ar no Latvijas aizbēgušo propagandistu palīdzību valsts struktūras izdevušas grāmatu par Latvijas vēsturi un Baltijai veltījuši filmu. Grāmata sanākusi tik vāja, ka tā publiski aizvien nav pieejama, bet filma interesē tikai pašus propagandistus.
Īsi pirms 9. maija Maskavā prezentēja jaunu dokumentālo filmu. Pasākums notika valsts propagandas koncerna "Rossija Segodna" telpās. Uz skatuves kāpa filmas autors, savulaik Rīgā dzīvojušais, Andrejs Starikovs.
"Šis filmas autors ir "Baltnews" galvenais redaktors. "Baltnews" – tā ir propagandas aģentūra, kura ir lielajā "Rossiya Segodna" holdingā, tur arī, kur ir "Sputniks", RIA "Novosti" un visi tie. Un tajā ēkā Maskavā, kur es arī sešus gadus esmu strādājis."
Kopā ar Starikovu pustukšās auditorijas priekšā uzstājās tā sauktā "Pravfond" vadītājs un bijušais Krievijas vēstnieks Latvijā Aleksandrs Udaļcovs, Krievijas Izmeklēšanas komitejas pulkvedis Aleksandrs Pahtusovs, Nacionālā vēsturiskās atmiņas centra speciālists Dmitrijs Suržiks, kā arī no Lietuvas nākušais, tagad Krievijā ietekmīgais Ernests Mackevičs.
"Šī filma ir pilnīgi, pilnīgi Krievijas specdienestu projekts, kuru apmaksāja Pravfond. Piemēram, prezentācijā piedalījās vesels Krievijas izmeklēšanas komitejas pulkvedis, kurš ir nodaļas vadītājs, un viņa nodaļa it kā nodarbojas ar tā saucamo nacisma rehabilitācijas apkarošanu."
Filma turpina jau labi zināmos Krievijas mītus – Baltijas valstis atbrīvoja, nevis okupēja. Tagad pie varas nākuši nacistu kolaboracionisti, kas īsteno krievvalodīgo aparteīdu, gāž padomju pieminekļus un mākslīgi saasina konfliktus ar Krieviju. Noslēgumā autors sola, ka 9. maijs Baltijā atgriezīsies.
Autoram izdevies tikt pie ekskluzīvas intervijas – ar savulaik Igaunijā apcietināto krievu spiegu Alekseju Dresenu. Viņš bija uzkalpojies augstā Igaunijas Drošības policijas amatā, no kurienes nodeva noslēpumus Krievijai. Lai izpestītu savu darbinieku, Krievijas dienesti nolaupīja Igaunijas Drošības policijas darbinieku, ko apmainīja pret Dresenu.
"Dabūt tādu cilvēku filmā vai intervijā nav tik viegli. Viņš tagad strādā valsts uzņēmumā "Transneft". Nu, tā ir tāda var teikt, goda pensija tiem spiegiem."
Filmā intervēts arī Aleksandrs Djukovs, kurš Latvijā jau pirms 14 gadiem iekļauts melnajā sarakstā kā pazīstams vēstures falsificētājs.
"Aleksandrs Djukovs arī no fonda vēsturiskā atmiņa, kurš pats neslēpj, ka viņš ir saistīts ar FSB. Tas ir, tas ir Krievijas specdienestu pasūtījums."
Djukovs bija līdzautors pirms gada izdotai grāmatai par Lietuvas vēsturi. Galvenais autoru kolektīvā gan bija Maksims Grigorjevs, kurš veido sižetus par izdomātiem Krievijas karavīru varoņdarbiem Ukrainā un mērenu slavu guvis ar alternatīvās vēstures grāmatām par Sīriju, Ukrainu un citām valstīm. Ievadu izdevumam rakstīja Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. Tas pats autoru kolektīvs sagatavojis nākamo izdevumu.
Krievijā izdota grāmata par Latvijas vēsturi. Tai piešķirti ievērojami Kremļa līdzekļi, lai grāmata kļūtu par elektronisku mācību līdzekli Latvijā dzīvojošajiem.
"Nekā personīga" pērn ieguva pieeju no Kremļa paspārnē esošā "Pravond" noplūdušiem dokumentiem. Tie liecina, ka grāmatas izdošanai par Latvijas vēsturi fonds piešķīra 1,7 miljonus rubļu (ap 19 tūkstošiem eiro). Publikācijās krievu medijos autori solīja, ka grāmata dienasgaismu ieraudzīs jau pagājušajā gadā, bet vēl šī gada martā teikts, ka to publicēs drīzumā.
Mūsu rokās nonākusi Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta docenta Vladislava Vorotņikova recenzija par grāmatu. Tā liecina, ka viens no izdevuma autoriem ir arī Ruslans Pankratovs – no Latvijas tiesas aizbēgušais kādreizējais Rīgas domes deputāts. Par saturu recenzijas autors atradis pāris pozitīvus aspektus – labi izcelta Krievijas vēsturiskā loma Latvijas kultūras veidošanā. Taču saturs esot "jēls melnraksts", nav izmantoti avoti latviešu valodā, bet laika posmam pēc 1991. gada izmantoti tikai ziņu avoti medijos un "vikipēdijā," vietu nosaukumi un personu vārdi ir kļūdaini. Recenzentam radušās aizdomas, ka darbu radījis mākslīgais intelekts. Viņš gan piebilst, ka pat šis darbs ir kvalitatīvāks nekā pagājušā gada "Lietuvas vēsture".
"Šīs grāmatas autori iepriekš sarakstīja Ukrainas vēstures grāmatu. Patiesībā naratīvs Lietuvas vēstures grāmatā bija tieši tāds pats – ka Lietuvas valsts nekad iepriekš nav pastāvējusi. Modernā Lietuva ir sava veida mākslīgs produkts."
"Krievijai no sākuma ir divi mērķi. Viens ir aizstāvēt savu vēsturisko nostāju kā atbrīvotājai, kā Otrā pasaules kara uzvarētājai, kā tādai, cīņas pret fašismu uzvarai. Un otrais ir oponēt Baltijas valstu pieredzes, mēģināt ierobežot mūsu naratīvu izpausmi."
Izdevumu sliktā kvalitāte liecina par to, ka autoru galvenais mērķis ir saņemt finansējumu, nevis ietekmēt Latvijas iedzīvotājus, uzskata bijušais propagandas sistēmas darbinieks Kasems. Korupcijas shēma bijusi visiem zināma – finansējuma saņēmēji daļu naudas atmaksā "Pravfond" vadītājam, bet tas piever acis uz pavirši izdarīto.
"Viņiem arī ir zināms, ka viņi šo grāmatu nevarēs pārdot Rīgas veikalos, nezinu, "Polaris" vai "Mnogo Knig", ka tas ir aizliegts. Piemēram, "Pravfondam," kad ir kaut kāds bankets vai dzimšanas diena, visiem viesiem viņi tās grāmatas arī dāvina, un neviens, protams, nelasa tās."
Tomēr fakts, ka Baltijas tēmai aizvien tiek piešķirti līdzekļi, nozīmē, ka tai Krievija ar roku neatmet. Tā kurina ogles, lai jebkurā brīdī, piemēram, pirms vēlēšanām iedarbinātu efektīvāku kampaņu.
"Krievija, manuprāt, nav gatava vienkārši pamest kādu valsti, atteikties pilnīgi no savas ietekmes, it īpaši, ja tai ir tieša robeža. Manuprāt, tas, ka ir varbūt bijis samazinājums šīm te dezinformācijas operācijām tieši saistībā ar vēsturiskajiem naratīviem, nekādā veidā nenozīmē, ka mums vajadzētu atslābināties."
"Nevajag arī nenopietni to uztvert visu, jo pirms kara Ukrainā viņi arī izplatīja tādas filmas par Ukrainu. Pēc sagrāves Ungārijā, pēc neveiksmes, teiksim tā, kur Krievijai neizdevās sasniegt savu rezultātu. Tagad viņi meklē citus vājos punktus Eiropā un NATO, it īpaši NATO, kur viņi var kaut kā uzspiest uz tiem punktiem. Un, protams, ka viena no tā, no tādām valstīm, kā viņi to uztver, ir Latvija, ar lielo tautiešu, kā viņi arī to sauc, ar krievvalodīgo iedzīvotāju procentu."
Kampaņas pirms vēlēšanām Rumānijā, Moldovā un Bulgārijā rāda, ka Krievija aizvien spēj ietekmēt vēlētāju prātus, ja tam velta lielus resursus.
Eksperti brīdina, ka tas sagaidāms arī Latvijā pirms šī rudens Saeimas vēlēšanām.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
