Premjers pārmet, ka Krīzes vadības centrs "nestrādā", bet tas atrodas premjera atbildībā
Augusta nogales vētra Latvijā bija spēcīgākā vairāku desmitgažu laikā. Bez elektrības palika teju 300 tūkstoši mājsaimniecību, daudzviet nestrādāja mobilie sakari, veikali un degvielas uzpildes stacijas. Daļa Latgales bez strāvas bija gandrīz nedēļu. Pašvaldību vadītāji apgalvo, ka Krīzes vadības centra darbu vētras laikā viņi nejuta vispār. Daugavpils mērs pat prasa to likvidēt. Premjers Andris Kulbergs saka, ka centrs nestrādā un tas jāpārveido. Bet Arvis Zīle, Krīzes centra vadītājs, mudina paveikt nepadarītos mājas darbus. Jo gadu pēc izveides galvenajam valstisku krīžu novērsējam joprojām nav drošu sakaru ar armiju, drošu telpu un naudas, lai to visu iegūtu.
Ar droniem pierobežā tiek galā bruņotie spēki un NATO partneri. Taču, ja krīze skartu visu valsti, civilo pusi kā, piemēram, evakuāciju, sakarus, elektrību un pārtikas sagādāšanu būtu jākoordinē Krīzes vadības centram. Centrs ir Valsts kancelejas struktūrvienība premjera pakļautībā un darbojas nedaudz vairāk kā gadu. Pirmo lielo pārbaudi tas piedzīvoja augusta beigās lielajā vētrā.
Vētra 23. augustā, bez elektrības 277 000 mājsaimniecību, bez mobilajiem sakariem desmitiem tūkstošu klientu no 596 tikai 69 degvielas uzpildes stacijas ar ģeneratoru, 1 bojāgājušais Jelgavā
Lielāko daļu Latvijas vētra skāra naktī. Rītā daudzviet nebija ne elektrības, ne telefona sakaru vai interneta. Jo īpaši Latgalē un Sēlijā. Pašvaldību vadītāji saka, ka tika galā paši. Valsts līmenī koordināciju viņi jutuši tikai no Klimata un enerģētikas ministrijas.
Manuprāt, krīzes vadības centru būtu jālikvidē, un, manuprāt, krīzes vadības centrs absolūti nav atbilstošs savam amatam, jo šajā krīzes laikā absolūti nekādas ne saskarsmes, ne sadarbības, ne pat viņa esamības nebija. Šajā laikā vispār tāda sajūta valsts līmenī bija, ka viņš vienkārši pirmdien ir pamodies. Jā, no kaut kāda miega pa brīvdienām.
Tādu valstu krīzes vadības centru darbību mēs neizjūtam vispār. (Bet viņiem būtu bijis jābūt aktīvākiem?) Šajā situācijā, protams, jo šī bija tiešām tāda valstiska problēma. Tanī brīdī gan šis elektrības zudums un sakaru trūkums, un krīzes vadības centram tanī brīdī būtu bijis jāķeras klāt pie darba un jārisina šie jautājumi. Vai tā ir apziņošana, saprašana.. Jo tai pašai slimnīcai papildus ģeneratoru, lai varētu uzturēt iekārtas darba kārtībā. Slimnīca turpināja darboties. Viņiem ir savi ģeneratori, bet bija iekārtas, kurām bija nepieciešami. Papildus mēs paši meklējām no Rīgas, dabūjām no Ķekavas puses dabūjām. Atvedām un likām lietā pie darba. Tur arī Zemessardze iesaistījās un NBS iesaistījās. Un tie ir tie jautājumi, kuriem būtu jāķeras klāt Krīzes vadības centram tanī brīdī. Jāapzina visa kopējā situācija, jāsaprot, kādi resursi, kur ir pieejami, un jāsaka – mums ir šis, mums ir tas, kuram ir vajadzīgs tas, kāda ir jums situācija, kā mēs jums varam palīdzēt. Un te mēs sapratām, ka mums jātiek galā pašiem, jārisina pašiem. Mēs no Krīzes vadības centra puses jutāmies tādi atstāti savā vaļā. Tiekat galā paši. Mums ir viss kārtībā.
Pašvaldību vadītāji īpaši uzteic Klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretāri Līgu Kurevsku. Viņa izveidoja saziņas grupu ar mēriem un diennaktīm koordinēja darbus ar elektrotīklu uzņēmumiem un dienestiem. Pēc katastrofu pārvaldības plāna ministrijai tas arī bija jādara.
Es gribu ļoti, ļoti pateikt paldies visiem tiem, kas naktīs un dienās tiešām šausmīgos laikapstākļos gāja un atjauno elektroenerģiju. Un arī viņu ģimenēm. Šie cilvēki ļoti bieži paliek… Nu, viņiem nav iespēju tik viegli uzrunāt plašāku sabiedrību. Bet es iztēlojos… Es zinu, cik noguruši bijām mēs, kas sēdējām pie datoriem. Man ir bail iztēloties, ja man kāds teiktu, tagad šajā lietū uzkāpt kokā, nu diez vai es to varētu izdarīt. Man liekas, ka svarīgāk par atziņu, kurš ir vispareizāk, vai nepareizāk īstajā brīdī kaut ko nav komunicējis, ir, kā mēs varam nākamo reizi darīt tā, lai numur viens: lai mums nebūtu situācijas, kad 30% Latvijā nav siltumenerģijas. Numur divi: mums nav situācijas, ka mums nav elektroenerģijas, ne mobilo sakaru. Numur trīs – ja nu gadījumā tas viss notiek, mēs esam pilnīgi droši, ka Latvijā ir izdarīts viss, lai bez elektrības cilvēki būtu pēc iespējas īsāku laiku.
Premjers Kulbergs vētras laikā bija ārzemēs, un viņa pienākumus pildīja finanšu ministrs Māris Kučinskis. Pēc atgriešanās Kulbergs publiski teica, ka Kurevska bija "īstais Krīzes vadības centrs". Par pašu centru premjers izsakās ļoti kritiski. Lai gan Nacionālās drošības likums nosaka, ka Krīzes vadības centrs darbojas premjera pakļautībā, un premjers tam dod savus rīkojumus.
(Nekā personīga: Kāda ir atbildība premjeram?) Šinī gadījumā ir jāpārkārto krīžu vadības centrs. Tas ir premjera pakļautībā. Jā. Jā, tas nestrādā un tāpēc mums ir jāpārskata, kas ir tie galvenie problēmjautājumi. Viņš vairāk ir radīts tāds kā elements, kuram nav rokās nekādi rīki. (Bet viņš ir jāizņem no Valsts kancelejas laukā?) Kā es to redzu, tas nestrādā, tam nav iekšā iedoti rīki, un tas ir vienkārši radīts uz papīra. It kā koordinē, bet beigās nekoordinē. (Kāda ir atbildība premjeram, kas ir noteikta likumā?) Uzraudzīt un mainīt, ja kaut kas nestrādā. (Bet vai krīzes brīdī vai tas notika?) Mēs izvērtējam tagad Krīzes vadības centra darbību. Ko jūs vēl no manis gribat? Es pateicu, Krīzes vadības centra darbība ir jāmaina. Vai kaut kas nav skaidrs?
Vētras laikā premjera pienākumus pildījušais finanšu ministrs Kučinskis no centra visu nedēļas nogali esot saņēmis ziņojumus ik pēc pusstundas vai stundas. Krīzes vadības sēdi viņš sasauca tikai pirmdien. Vai kā Ministru prezidenta vietas izpildītājs nesaredz vainu savā darbā, Kučinskis noliedz.
Es nebiju tajā KEM čatā, ko visi pēc tam slavēja, bet no Krīzes centra visu šo laiku ziņojumi tika saņemti. Tāpat mēs svētdienas rītā apspriedāmies un mans secinājums bija, ka visiem ir jāstrādā un no tā, ka mēs sanāksim kopā, neviens neko neiegūs un pieņēmu lēmumu, ka pirmdien vienlaicīgi rezumējam, kā svētdien tie glābšanas darbi bija notikuši, kā katrs ir izdarījis, bet svētdien ar savu sēdi netraucēja cilvēkiem veikt to darbu, kas viņiem jāveic. (…) (Bet tad sestdien un svētdien, kāda jums komunikācija bija ar šo Krīzes centru?) Man bija diezgan nepārtraukta komunikācija, ik pa pusstundai, stundai es saņēmu gan čatus, gan ziņojumus, ja kas bija neskaidrs. Mēs vairākas reizes sazvanījāmies. Visa informācija pie viņiem bija. (Bet kas nenostrādāja līdz galam, jo mani lielo pilsētu mēri apgalvoja, ka tas algoritms paredzēja to, ka KEM valsts sekretāre ir tā, kas koordinē visu šo te komunikāciju.) To, ko es nezināju, ka no krīzes centra netiek veikta komunikācija lielākā apmērā tālāk. Faktiski viņiem informācija atnāca no KEM, kas veic koordināciju ari ar pašvaldībām. Tur kaut kas nebija skaidrs. Tātad krīzes vadības centrā informācija bija, bet nebija pa tiešo no iesaistītajiem, bet viņa caur KEM. (..) Krīzes vadības centrs ir jauns veidojums, kas, iespējams, nevarēja atrast savu vietu vai kur ir īstā vieta. Tāpēc tas ir jānoslīpē un vislabāk kaut kādās mācībās, nevis pie nākamās īstās krīzes.
Krīzes vadības centra vadītājs Arvis Zīle saka, ka viņi krīzes vadību nepārņēma, jo pēc likuma tas notiek tad, ja ir apdraudēta valsts drošība vai kāda nozare pati lūdz palīdzību, un par to nolemj valdība. Šajā gadījumā nekas no tā nenotika. Un jau iepriekš atstrādātie algoritmi paredz tieši KEM ministrijas līderību.
Krīzes vadības centrs tika veidots, lai valsts spētu vadīt arī daudz nopietnākas krīzes – tādas, kurās jāsadarbojas ar armiju. Bet šobrīd centram nav pat drošu sakaru ar bruņotajiem spēkiem un citiem dienestiem. Kā arī atbilstošas telpas, lai drošos sakaru kanālus izveidotu.
Mums nav valstī tādas vienotas sistēmas starp dienestiem, lai apmainītos ātri ar informāciju. Piemēram, policija, ugunsdzēsēji. Policija, ugunsdzēsēji savā starpā var apmainīties, bet no viņiem saņemt ātru informāciju šeit un arī no bruņotajiem spēkiem mēs nevaram iegūt. (Kāpēc tā?) Ar bruņotajiem spēkiem ir īpaša situācija, jo tur informācija pārsvarā ir klasificētajos tīklos un pašreizējā izvietojumā šeit mums nav klasificētie tīkli vispār. Mums jādomā par citām alternatīvām vietām. Un ar Valsts policiju un Valsts ugunsdzēsības glābšanas dienestu, tāpat iespējams arī ar NMPD, tur ir nepieciešami ieguldījumi un laiks, lai šādu sistēmu viņu sistēmas esošā sadaļā ieviestu pie mums un mēs redzētu to operacionālo ainu, ko redz viņi. Un, protams, tie ir arī finansiālie ieguldījumi. Nu, tad ļaujiet saprast, tad jums ir nepieciešams kaut kādas super drošas telpas, kurās var ierīkot šos te drošos tīklus, lai jūs, piemēram, ar NBS varētu sazināties vai kāds tas plāns nākotnē varētu būt? Lai mēs pilnībā varētu pārvaldīt to lielāko postu, kas mūs var piemeklēt militāro apdraudējumu un iegūt stacionāru ainu, tāpat arī nodrošināt šo ainu Ministru kabinetam, Ministru prezidentam lēmumu pieņemšanai, jā, ir nepieciešamas drošas telpas, kur var tikt izvietoti drošie sakaru kanālu drošie tīkli klasificētās informācijas apmaiņai. (Kas tam ir nepieciešams?) Tam ir nepieciešams atrast vietu, kur tas varētu būt. Dienestu atzinums, ka tajās telpās tīklus varētu ieviest. Un atkal atgriežamies – tur nepieciešami finansiālie ieguldījumi.
Problēma ir ne tikai nauda. Krīzes vadības centrs ir Valsts kancelejas departaments. Zīle saka, ka tas apgrūtina viņu spēju ātri reaģēt. Katram tā dokumentam ir jāiziet cauri kancelejas juristiem, direktoram un citiem departamentiem.
Krīzes vadības centrs sākotnēji jau ir paredzēts domāts un veidots kā neatkarīga profesionālu ekspertu institūcija, kura valdībai var sniegt neatkarīgu viedokli par valsts apdraudējuma situācijām, par krīzes situācijām. Un tāds ir arī mūsu pienākums sniegt neatkarīgu viedokli. Ja mēs tīri formāli esam Valsts kancelejas sastāvā kā departaments, tad atbilstoši visiem lietvedības noteikumiem visām hierarhijām un nolikumiem jebkurš mūsu viedoklis, protams, jāiziet cauri Valsts kancelejai jāsaskaņo ar Valsts kancelejas direktoru. Un teorētiski es pieļauju iespēju, ka kaut kādā brīdī mūsu neatkarīgais ekspertu viedoklis var tikt nobremzēts neņemts vērā, nepalaists vai mēģināts tikt ietekmēts. Tieši šis ir viens no tiem galvenajiem aspektiem, kāpēc krīzes vadības centram būtu jābūt neatkarīgai iestāde, lai mēs varētu sniegt savu tieši ekspertu neatkarīgu viedokli. Un vēl viena lieta šajā sakarā – sadarbība ar citām nozarēm, citām ministrijām. Mums ir koordinējošā loma, bet kaut kādā brīdī saņemot Ministru kabineta mandātu, mēs varam pārņemt krīzes pārvaldību. Un šeit, ja mēs atkal ievērojam visus lietvedības noteikumus, jebkurš dokuments iet hierarhiski cauri Valsts kancelejai. Tas ļoti palēnina informācijas apriti, dokumentu apriti. Un atkal – ja šeit kādā brīdī Krīzes vadības centrs uzskata, ka, pieņemsim, kādai no nozarēm ir jāveic kādi īpaši pasākumi. Un tas jādara ātri. Un tas jādara ātri, izejot, ejot cauri birokrātiskajā ceļam, izvērtē juristi Valsts kancelejā, izvērtē Valsts kancelejas direktors. Izvērtē vēl kāds departaments, Finansu departaments, Budžeta departaments. Un padod atpakaļ. Šeit pietrūkst komats. Šeit pietrūkst viens vārds. Šis nav atbilstoši mūsu elektroniskās dokumentu aprites sistēmām. Nu, mēs sastapsimies tur, ka viss jau būs nokavēts. Jau krīze būs beigusies.
Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Airis Rikveilis, kurš iepriekšējās premjeres Evikas Siliņas birojā atbildēja par drošības jautājumiem, atgādina, ka jau Krīzes vadības centra izveides brīdī bija grūti atrast cilvēkus, kuri gatavi tur strādāt.
Tajā dienā, kad mēs dibinājām Krīzes vadības centru, pa visu Latviju, man likās, nevarējām savākt desmit gribošus un varošus krīzes vadības ekspertus, līdz ar to jautājums, kāda ekspertīze mūsu valstī šajā jomā vispār ir. Es nesaku, ka viņas nav, bet konkrētajā struktūrā atlasīt 10 cilvēkus nebija… tajā gadījumā štatu vietas bija 15, bet 10, lai sāktu, nebija iespējams nemaz atrast.
Rikveilis saka, ka vētra parādīja vēl vienu problēmu – valstij trūkst rezervju. Materiālajām rezervēm šobrīd piešķirti deviņi miljoni eiro. Un ar to krīzes novēršanai ir stipri par maz.
Vēl manos iepriekšējos darba pienākumos nacionālās drošības jomā, protams, ka es esmu redzējis, kādā veidā mēs paši plānojam piemēram, materiālajām rezervēm nepieciešamo līdzekļu apjomu. Ar tiem deviņiem miljoniem, kas šobrīd tiek piešķirti materiālo rezervju veidošanai, protams, neko ļoti nopietnu, sistemātiskā ilgstošā periodā izdarīt nebūs iespējams. Protams, tas nav pareizi, ka katrā reizē, kad ir vētra, mēs pērkam ģeneratorus, kad ir citas problēmas, mēs iegādājamies citus līdzekļus. Tas ir jādara sistēmiski. Tas ir daudzu gadu garumā jādara.
Pēc vētras Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs teica, ka Krīzes vadības centra izveide apstājusies pusceļā un problēma esot "resursu, tehnoloģiju un cilvēku jautājums". NBS Gaisa spēku komandieris, kura vienība mācībās "Namejs" strādāja kopā ar krīzes centru un turpina sargāt Latvijas debesis, aicina rūpīgāk pievērsties spējām krīžu pārvaldībā.
Es teiktu, ka krīzes vadības centram ir liela nozīme. Tā ir organizācija, kas tikai otro gadu tā efektīvi funkcionē. Un mēs varam lielā mērā tad arī redzēt šo iestāžu efektīvu sadarbību šajās mācībās "Namejs". (..) Loma viņam ir liela. Un funkcija arī. Bet saprotam, ka tas apjoms, kas viņiem ir jākoordinē un tās institūcijas, kas jāiesaista iekšā. Es gribētu teikt – neesam tipiskie latvieši. Palīdzam. Atbalstām, iesakām. Kritika ir vienmēr laba, bet ir svarīgi, kad cilvēks pieceļas un iet uz priekšu. Prakse, prakse un darbs, viennozīmīgi katram savu vietu krīzē.
Šis ir bijis kārtējais jautājums, kurā premjers izvērsis plašu kritiku, bet, šķiet, nepilnīgi iedziļinājies. Problēmas nav krīzes vadības centra priekšnieka darbā. Problēma ir tajā, ka ir izveidota iestāde, iedoti plaši uzdevumi. Bet par naudu un daudzām būtiskām lietām, kā sakariem ar armiju un drošām telpām, kur šos sakaru tīklus ievietot, ir piemirsies.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
