No teorijas līdz prasmēm izdzīvot kuģa katastrofā: ieskats vietā, kur Rīgā "dzimst" jūrnieki

Ekskursija sākas Novikontas mācību centrā. "Principā šajā ēkā atrodas viss, kas saistīts ar apmācību tieši drošības nolūkos – ugunsdzēšana, medicīna, darbs ar glābšanas līdzekļiem, plostu laivas un tamlīdzīgi," ekskursijā izved un skaidro Novikontas Jūras koledžas Klientu komunikācijas direktors Jānis Sticenko.

Viss sākas ar instruktāžu, bet vēlāk seko prakse. "Jūrnieki ir universāli zaldāti – viņi mācās izdzīvot, mācās medicīnu, tostarp lietot medikamentus, šūt un špricēt, viens otram palīdzēt, uguni dzēst. Līdz ar to šeit viņi iepazīstas ar teoriju, pēc tam pārģērbjas un iet uz laboratoriju," norāda Sticenko.

Visas viesošanās laikā Novikontas Jūras koledžas direktors Māris Cīrulis vairākkārt uzsver, ka mācību centrā uzsvars tiek likts tieši uz drošību, jo jebkuram jūrniekam, kurš uzkāpj uz kuģa, svarīgākais ir drošība. "Kur tu liec kājas, kur neliec kāju, kā viens otram palīdzēt, un svarīgākais – kā rīkoties situācijās, kad kaut kas notiek. Vai tās ir veselības problēmas, nelaimes gadījums, kuģa ugunsgrēks – par visu jūrnieki parūpējas paši. Viņi atrodas nosacīti noslēgtā vidē, un atbraukt palīgā tik ātri nevarēs," stāsta Cīrulis.

Viena no pirmajām lietām, ko jūrnieki apgūst, ir pareiza ģērbšanās – lai neapdegtu, nesagrieztos, lai krītoši objekti nesatraumētu galvu, lai neatsistu kājas. Tam iekārtota speciāla ģērbtuve, kas maksimāli atbilst reālajai videi uz kuģa. Tā ir vēl viena nianse, kuru koledžas pārstāvji uzsver vairākkārt – visa mācību vide ir pēc iespējas vairāk pietuvināta reālam kuģim, reāliem dzīves apstākļiem.

Starp citu, kā skaidro Cīrulis, koledžā ik nedēļu apmācības iziet ap 300 cilvēku, reizēm "pīķi" tie ir pat 400, kas ļauj gadā apmācīt vairāk nekā 18 tūkstošus jūrnieku. Tie ir pamatā jau profesionāli jūrnieki, kas atjauno savas iemaņas vai apgūst jaunas.

Savukārt pastāvīgie studenti koledžā vidēji arī ir ap 300. Kas interesanti, mācības Novikontas Jūras koledžā var sākt jebkurā brīdī, jo katrs students mācās pēc sava individuālā plāna. Tie ir trīs gadi, kas sevī iekļauj arī gadu prakses uz reāla kuģa jūrā, kas gan nenotiek secīgas 365 dienas, bet dažādus periodus. Un visbiežāk prakses vieta galu galā kļūst arī par nākamo darba vietu.

Tiesa, visas mācības noris angļu valodā, jo gluži vienkārši tā ir jūrniecības valoda.

Jūras teātris

Kad topošie jūrnieki iemācījušies ģērbties, tālāk var doties uz tā dēvēto jūras teātri. Faktiski tas ir parasts baseins, taču to var pārvērst par okeānu. Ar viļņu, gaismas un skaņas "spēli" šeit iespējams simulēt dažnedažādas situācijas, kurās jūrnieki (un ne tikai) mācās sevi un savus komandas biedrus izglābt.

Cīrulis šajā sarunas mirklī uzdod atjautības jautājumu, proti, vai jūrniekam jāmāk peldēt? Lai arī loģika, iespējams, saka – jā, tas būtu vēlams, tomēr realitātē šāda prasme kuģa apkalpes locekļiem nav obligāta. "Tieši tāpēc svarīgākais ir drošība un izdzīvošana uz ūdens, jo kur tu [okeāna vidū] aizpeldēsi?" viņš retoriski vaicā.

Attiecīgi jūrniekiem jāiemācās noturēties uz ūdens, ko, protams, palīdz izdarīt dažādi peldlīdzekļi un individuālie izdzīvošanas līdzekļi, piemēram, glābšanas vestes, hidrokostīmi, plosti, glābšanas laivas utt.

"Tas viss ir domāts izdzīvošanai. Un tikai kopā. Kuģa komanda, ja ir avārijas situācija, viņa ir kopā, jo tā glābjoties ir lielākas iespējas izdzīvot un sagaidīt palīdzību. Tāpēc te viņi to apgūst. (..) Viņi mācās visi kopā turēties, lai neviens nepazūd," uzsver Cīrulis.

Sticenko atzīmē, ka Novikontas Jūras koledžā mācībās tiek izmantots pasaules līmeņa jūras teātris. Baseins ir četrus metrus dziļš, un tajā ir 26 grādus silts ūdens. Tajā var radīt trakojošus viļņus, iegremdēt un apgāzt "helikopteru", no kura jāmācās evakuēties, ieLAIST plostu, kurā jāprot iekāpt, un daudz cita. Un šādas prasmes ir svarīgas gan jūrniekam "parastajam", gan naftas un enerģētikas sektora pārstāvjiem, kuru darbs notiek uz platformām jūrā vai okeānā.

"Svarīgākais viņiem ir šajā apmācību periodā iziet pēc iespējas vairāk dažāda rakstura scenārijiem cauri, lai tajās situācijās, kad, ja nu kaut kas notiek uz kuģa, neatkarīgi no visādiem citiem faktoriem, piemēram, plosts ir apgāzies kājām gaisā, tu zini, kas tev jādara, lai tomēr nokļūtu tajā plostā. Situācijas var būt ļoti dažādas, un, iespējams, mēs nekad nezināsim, kāda tieši situācija būs reālajā dzīvē, bet jo vairāk dažādiem scenārijiem mēs izejam cauri, jo viņš labāk ir sagatavots," akcentē Cīrulis.

Lai arī pamatā jūras teātra apmācība ir paredzēta tiem, kuru ikdienā šādas prasmes vistiešākā veidā varētu būt nepieciešamas, patiesībā ikvienam darba kolektīvam ir iespēja to piedzīvot uz savas ādas. Tas tomēr ir arī labs psiholoģiskais tests, jo, lai arī racionālais prāts it kā saprot, ka tā ir tikai simulācija, emocijas visbiežāk ir īstas un nosaka spēju neapjukt, nekrist panikā, bet rīkoties.

Sticenko piebilst, ka jūras teātra izmantošanas laikā vienmēr līdzās ir arī kāds ūdenslīdējs un mediķis, kas nepieciešamības gadījumā var iesaistīties un palīdzēt, piemēram, izvilkt cilvēku no baseina, jo sākusies panika vai pazudusi samaņa. "Visi grib strādāt, simulēt situāciju. Bet ķermenis jau nezina, smadzenes jau nesaprot, ka viss nenotiek pa īstam. (..) Jāatceras, ka tā nav īstā dzīve," teic Klientu komunikācijas direktors.

Viņš arī uzsver, ka prasmes izdzīvošanai uz ūdens vai zināšanas par dažādu palīglīdzekļu izmantošanu ir svarīgas arī, piemēram, aviācijā, militārajā jomā u. tmL. Novikontas jau sadarbojas ar dažādām industrijām, arī Iekšlietu ministriju, bet, Sticenko ieskatā, koledžas jūras teātri varētu izmantot mērķtiecīgāk un plašāk, piemēram, tie paši Latvijas bruņotie spēki.

Simulatori jebkura kuģim un ostai

Blakus mācību centra ēkai atrodas arī "poligons", kur iespējams apgūt dažādas citas prasmes, piemēram, uguns dzēšanu vai iešanu piedūmotās telpās. Tāpat ir telpa industriālo alpīnistu apmācībai, kur var apgūt darbu augstumā, tostarp cilvēku glābšanu vai uz vēja turbīnām. Ir arī laboratorija zemūdens metināšanas apguvei un citām ūdenslīdējiem svarīgām prasmēm.

Tālāk dodamies uz Novikontas Jūras koledžas ēku, kurā notiek dažādas teorētiskās un, teiksim, mierīgākas praktiskās apmācības.

Ēkā vairākos stāvos izveidoti dažāda veida kuģu simulatori. Piemēram, intelektuālais simulators, uz kura jūrnieki apmācās, kā vadīt kuģi, kā to ievadīt vai izvest ārā no ostas, kā izkraut kravas. Tāpat mehāniķi uz tā var mācīties, kā palaist vai apstādināt kuģa sistēmas, kā risināt dažādas sistēmu problēmas.

Par vienu no simulatoriem Sticenko stāsta: "Šeit mums ir viens no simulatoriem, kur izmantojam tieši kuģu vadītājam vai topošajiem kuģu vadītājiem. (..) Klasiski tas ir konkrēts kuģis, konkrēta ražotāja modelis, lielums, platums, ar konkrētu propeleri un arī konkrētā ostā. Proti, bāzēts uz reālu vietu un ar reālu iekārtu. Līdz ar to, ja viņš (jūrnieks – aut. piez.) atbrauc šeit, viņš strādā kā uz sava kuģa. Te būs tieši tāda pati elektroniskā karte vai konkrēts ražotājs radio lokatoram."

Šādā simulatorā tiek izspēlēts kāds konkrēts scenārijs, lai apgūtu konkrētas kompetences, piemēram, noturēt vai manevrēt kuģi, strādāt komandā un risināt krīzes situācijas. Pēc tam iespējams analizēt savas kļūdas un piestrādāt, lai tās vairs neatkārtotos.

"Pieaugošo izglītībā ir liels fokuss, lai cilvēks iemācās [praktiski darboties], nevis viņam tikai pastāsta. Tas ir svarīgākais faktors, jo arī šeit tās situācijas ir ļoti dažādas un ir tuvu pie neiespējama izveidot reālu situāciju, kā būs tieši tie paši apstākļi jūrā. Kuģi vadot, faktori ir ļoti daudz – vējš, straume, viļņošanās, kuģu izmērs, satiksme apkārt jūrā. Daudz dažādu lietu, kas jāievēro, lai nenotiktu kuģu sadursme," uzmanību vērš Sticenko.

Tāpat koledžā ierīkots lērums mazāku laboratoriju, kurās koncentrējas uz individuālo kuģu apkalpes darbu, konkrētu iekārtu vai manevru apgūšanu. Kas interesanti – ir laboratorijas, kurās iespējams mācības apgūt tiešsaistē no jebkuras vietas, kur topošais vai esošais jūrnieks atrodas. Tie pamatā ir cilvēki, kuriem jāprot darboties ar dažādu kravu aprūpi.

Vizuāli laboratorija izskatās pēc dažādu pogu, kloķīšu un ekrānu haosa, kurā gan zinātājam valda kārtība. Un tomēr rodas iespaids, ka jūrniekam galu galā jābūt kā gan teorētiskai, gan praktiskai enciklopēdijai par darbu uz kuģa.

Cīrulis apstiprina, ka patiesi, strādājot par jūrnieku, vienam cilvēkam jāzina ļoti daudz, un vides uz ūdens var būt dažādas. Piemēram, darbs var būt kā ar kravas kuģi, kas, piemēram, pārvadā naftas produktus, bet tikpat labi nodarbojas ar cilvēku pārvadājumiem. Bet abos gadījumos jāzina, kā droši "kravu" nogādāt no punkta A līdz punktam Z.

Tāpēc visā mācību procesā – gan jūras teātrī, gan laboratorijās un simulatories liels uzsvars tiek likts uz darbu komandā.

Ekskursijas laikā nonākam arī navigācijas simulatora telpā. Šeit dinamiskās pozicionēšanas operatori apmācas, kā kuģi noturēt uz vietas, neraugoties uz apkārtējo ietekmi. Piemēram, naftas ieguves vietā kuģim okeānā jāpavada mēneši. Pietauvoties nav kur, arī enkuru nav iespējams izmest, bet jāurbj konkrētā vietā. Nu, lūk, šeit operatori apmācās, kā iestatīt sistēmu un noturēt kuģi vairāk vai mazāk nekustīgu.

Tas netieši norāda, ka kādam uz kuģa vienmēr ir jābūt nomodā. To apstiprina arī Sticenko, kurš akcentē, ka darbs uz kuģa notiek nepārtraukti – 24 stundas un septiņas dienas nedēļā, līdz ar to kādam vienmēr jābūt pie darba.

Koledžā ir arī simulators, kurā apgūt darbu ledus apstākļos un ar ledlauzi. Atminoties pēdējo gadu Latvijas ziemas, iespējams, varētu šķist, ka šādas prasmes mūsu platuma grādos varētu nebūt tik pieprasītas, taču tas ir maldīgs priekštats. Un ne vienmēr jābūt arī reālam ledum, lai kuģa darbība tiktu ietekmēta, jo daudzas sistēmas atrodas ūdens līmenī, kā dēļ pastāv risks to aizsalšanai.

Kognitīvo spēju testi

Visbeidzot koledžā ir arī tā saucamās testa telpas, kur apmācāmie virtuālajā vidē pilda dažādus testus, kas ļauj personālam izvērtēt, cik labi viņi spēj tikt galā ar, piemēram, stresu vai nogurumu.

Piemēram, testa laikā konkrētā veidā jāsarindo cipari vai jāatpazīst krāsas. Kamēr uzdevumi tiek pildīti, speciāla ierīce mēra cilvēka smadzeņu darbību, sirdsdarbību, un rezultātā galvenokārt tiek vērtēta nevis atbilžu precizitāte, bet gan ķermeņa reakcijas, spēja fokusēties un koncentrēties, cik augsts bija stresa līmenis u. tml. Tas attiecīgi ļauj vēlāk strādāt ar konkrētām psiholoģiskajām prasmēm.

Koledžas direktors gan uzsver, ka šie testi nekādā veidā nav domāti, lai noteiktu – apmācāmais der vai neder darbam jūrā. "Jūrnieku trūkums globāli ir liels. Arī tīri ētiski, es uzskatu, visi darbinieki ir vairāk vai mazāk labi, ja tu viņos ieguldies un attīsti viņus un ja viņi aug kopā ar kompāniju. Tāds mērķis arī ir šeit. Tie cilvēki tur ir, viņi ir vajadzīgi, un viņi ir tehniski prasmīgi un pieredzējuši, bet tad ir tie visi iekšējie faktori, kognitīvās spējas un viss pārējais, kas ietekmē tavas tehniskās zināšanas beigu beigās. Tāpēc pie tā ir jāstrādā, par to jārunā. Tas ir vēl viens fokuss, kas industrijai ir. Viens ir vide, otrs ir arī garīgā veselība un labklājība – kā to nodrošināt," skaidro Cīrulis.

Jūras slimība

Šķiet, daudziem brauciens ar prāmi uz Stokholmu vai pat īss kuģojums pa Rīgas kanālu asociējas ar sliktu dūšu, proti, tā dēvēto jūras slimību. Tuvojoties viesošanās izskaņai, Novikontas pārstāvjiem vaicāju – vai par jūrnieku var strādāt tad, ja tev ir jūras slimība?

"Tā ir obligāta. Tai ir jāiziet cauri," smej Cīrulis. "Nu tas ir ļoti dažādi. Ir cilvēki, kas bieži nezina, vai ir vai nav [jūras slimība], jo tās sajūtas atšķiras no mazā kuģīša Daugavā pret lielo kuģi. Un tās sajūtas var būt dažādās pakāpēs. Ir cilvēki, kas pierod uz kuģa, un viņiem vairs nav slikti. Bet ir cilvēki, kas nevar pierast un varbūt tāpēc arī neturpina ceļu jūrniecībā, jo tas ir liels šķērslis. Ir medikamenti, kas palīdz atvieglot to situāciju. Bet tad ir jautājums – vai tu tiešām gribi to pastāvīgi darīt?"

Sticenko vēl kolēģi papildina, norādot, ka mūsdienās kuģi tiek aprīkoti ar stabilizācijas sistēmām, kas palīdz viļņošanos samazināt. Taču ar kaut kādu šūpošanos, it īpaši atklātā jūrā, jārēķinās vienmēr.