Pirmsnāves aprūpē valsts spērusi lielu soli, bet vēl trūkst hospisa stacionāra

Pērnais gads Ilzei Cihovskai nesa smagus zaudējumus. Mūžībā devās viņas māsa, dažus mēnešus vēlāk – arī mamma. Abas mira savās mājās, tuvinieku lokā, vienlaikus tur saņemot arī nepieciešamo atbalstu un aprūpi.

Atskatoties, Ilze to sauc par neatsveramu pieredzi, būt blakus, turēt roku, pavadīt: "Man to ir grūti izstāstīt, bet tā ir miera sajūta, ka es redzēju, kā mamma aiziet. Viss, tu esi klāt tajā brīdī, nezinu, kā to pateikt, vai tā ir laimes sajūta… [TV3: Tāda laime nelaimē?] To pat grūti pateikt, domāju, ka mūsu senči to ir pieņēmuši daudz vienkāršāk."

Runāt par nāvi mūsdienās mēdz būt tabu tēma – nereti sarunāties ar smagi slimiem pacientiem nemāk ne ārstējošais personāls, ne radinieki. Hospisa aprūpē psiholoģisku palīdzību saņem arī tuvinieki.

"Tāpat kā pacientiem vajadzīga drošība un atbalstošs plecs, tieši tāpat tas ir nepieciešams arī tuviniekiem, saprast, kāda ir slimības gaita, kādas ir prognozes, saprast, ar ko viņiem jārēķinās, un saprast, kur viņi šo palīdzību var saņemt," pauž RAKUS Paliatīvās aprūpes nodaļas ārste Līga Keiša-Ķirse.

Pirmsnāves aprūpes jomā Latvijā pēdējā laikā sperti nozīmīgi soļi. Kopš janvāra visā valstī nedziedināmi slimiem cilvēkiem, kuriem tuvojas dzīves izskaņa, ir iespēja saņemt apmaksātu paliatīvās aprūpes mobilo pakalpojumu savā dzīvesvietā. Tomēr speciālisti mudina domāt arī par nākamajiem hospisa sistēmas elementiem, kā vienu no būtiskākajiem minot hospisa stacionāra izveidi.

"Stacionārs ir nepieciešams tiem cilvēkiem, kuriem mājas apstākļi ir pilnīgi nepieņemami, piemēram, gulošam cilvēkam ir kurināma māja, trešais stāvs pa koka kāpnēm, vēl kaut kas, vēl kaut kas, vai tas, ka cilvēks ir pilnīgi vientuļš. Tās telpas mēs redzam, ka var atrast. Ir, piemēram, bērnunami, kas tagad citu projektu ievaros atbrīvoti, un bērni ir ģimenēs, ir īpašumi, kurus varētu ļoti ātri un vienkāršoti pielāgot, netērējot milzīgus līdzekļus," pauž organizācijas "Hospiss LV" līdzdibinātāja Ilze Zosule.

Forumā diskutēja arī par kādu citu nāves aspektu, proti, pacienta tiesībām cieņpilni nomirt, nevis turpināt saņemt veltīgu ārstēšanu intensīvajā terapijā. Kā norāda mediķi, jau šobrīd tehnoloģijas ļauj atlikt miršanu.

"Cik tālu mēs ejam kopā ar šo tehnoloģiju attīstību, cik ilgi mēs šo cilvēku ārstējam ar orgānu aizstājēju terapijām, ar vienu, ar divu, ar trīs? Mēs ņemam vērā viņa un viņu tuvinieku vērtības, vai viņš gribētu turpināt šo ļoti, ļoti intensīvo ārstēšanu, kas faktiski mūsdienu tehnokrātiskos apstākļos nozīmē, ka mēs varam iet bezgalīgi," norāda Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas prezidente Iveta Golubovska.

Mediķi vēlas panākt izmaiņas Pacientu tiesību likumā, kas ļautu cilvēkiem izteikt savu gribu par mākslīgu uzturēšanu pie dzīvības. Taču, tā kā par šo jautājumu karstas diskusijas ir arī pašu ārstu starpā, grozījumi iebuksējuši Veselības ministrijā.