"Šīs būs ne tikai Ukrainas uzvaras gads, bet arī visas pasaules." Intervija ar jauno Ukrainas vēstnieku Latvijā

Pirms šonedēļ doties uz Ukrainu, ar vēstnieku Kucevolu tikās TV3 Ziņu žurnāliste Ieva Vārna.

Pirmais jautājums, ko vēlos uzdot, vai šī ir Jūsu pirmā reize Rīgā, Latvijā?

Jāsāk ar to, ka pirmā oficiālā vēstnieka statusā, bet iepriekš esmu šeit bijis vairākkārt. Emocijas, esot šeit, vienmēr ir bijušas ļoti labas. Arī tagad. Ierados ar visu ģimeni. Protams, ir jāpierod pie citas realitātes, pie miera – jo emocijas no kara ir ļoti spēcīgas. Tāda ir šī psiholoģiskā paradigma, bet dzīve turpinās un mums ir jāiet uz priekšu, lai nākotnē viss būtu daudz labāk. Un tikai mūsu uzvara.

Kādas ir Jūsu prioritātes kā vēstniekam Latvijas Republikā?

Es droši vien neapskaužu sevi, atbildot uz šo jautājumu. Jo, iespējams, maniem priekšgājējiem bija nedaudz vieglāk pildīt savus pienākumus, jo bija jāattīsta dialogs, kas tagad sasniedzis tādu līmeni, ka Latvija ir Ukrainas lielākā atbalstītāja visās jomās. To nevar noliegt, neviens to nevar noliegt. Jūs esat piemērs, uz kuru Ukrainā skatās ar bezgalīgu pateicību, un tas ir jūtams gan no iedzīvotājiem, gan no karavīriem un politiķiem. Militārais atbalsts, rēķinot no jūsu iekšzemes kopprodukta, ir lielākais no visām pasaules valstīm. Esmu bezgala pateicīgs savam priekšgājējam par sasniegtajiem rezultātiem, bet arī sev es redzu jaunus uzdevumus, kurus mēs varētu attīstīt, jo dzīve turpinās, un ir jāatrod spēks.

Es skaidri redzu, ka ir daudz problēmu, ar kurām politiskā dialoga ceļā mēs varam kopīgi cīnīties. Mums kopīgi jācīnās pret informatīvo karu. Neapšaubāmi kopīgi jācīnās par sankciju pastiprināšanu, jo tikai tas var mazināt agresora Krievijas spēju atkal ražot ieročus.

Vissvarīgākais jautājums ir būt vienotiem, izdarīt spiedienu uz starptautisko sabiedrību par tribunāla izveidi, lai sauktu pie atbildības Krievijas kara noziedzniekus. Visi noziedznieki jāsauc pie atbildības. Noziegumiem pret cilvēci nav noilguma, un noziedznieki būs jāsauc pie atbildības.

Arī tautai, kas atbalsta agresora valsti, ir jāsaprot, ka kādreiz viņi finansiāli samaksās. Nebūs tā, ka kāds var iznīcināt valsti, kura nevienu neaiztika, viss bija kārtībā – atnāk visu izposta, tad vienā brīdī iestājās miers un neviens ne pie kā nav vainīgs. Nē, tā nenotiek! Viņi ir izpostījuši cilvēku dzīvi, iznīcinājuši vēsturi, veselas pilsētas. Bail ir domāt par Mariupoli. Jūs paši redzat, kas notiek Bahmutā. Tagad tur vairs nav nevienas veselas vietas. Maksās ne tikai politiķis, kurš pieņēma šo lēmumu sākt karu. Maksās arī tie pilsoņi, kas atbalstīja šo politiķi. Kāpēc? Mēs uzskatām, ka krievi ir pilnībā atbildīgi par savu varas iestāžu rīcību, viņi izvēlējās šo valdību, tā ir viņu atbildība.

Bet joprojām ir arī atsevišķas valstis Rietumeiropā, kas līdz galam nesaprot – kas ir Krievija, kāda teroristu valsts tā ir. Ko mēs kā Latvija varam darīt, lai Ukrainas balsi padarītu skaļāku starptautiskajās organizācijās?

Eiropas Savienības līmenī darbojas Eiropas Savienības Padome, kur pulcējas politiķi un, pateicoties tādiem draugiem kā Latvija un citiem Ukrainas draugiem, mūsu balss jau ir kļuvusi skaļāka. Otrs – jūsu balss par reālo situāciju un jūsu augstāko amatpersonu vizītes Ukrainā. Tas ir apmēram tā – kad tavs vecs draugs saka – es esmu skeptiķis, es neticu, viņi pārspīlē, viņš saka, tas tā nenotiek – aizbrauc un apskaties. Es to redzēju savām acīm. Diemžēl tam ir jāvelta diezgan daudz laika, lai noticētu. Tās ir sekas šim karam, informatīvajam karam.

Kas ir galvenie uzdevumi Ukrainai, lai paātrinātu ceļu uz Eiropas Savienību un NATO – šis ceļš sākas jau sen, bet kas ir galvenie uzdevumi?

Jums taisnība, šis ceļš sākās jau sen, bet, jā, neatkarīgās Ukrainas vēsturē bijuši vairāki šādi kritiski brīži, kad mēs pagriezāmies ne uz to pusi, kur vajadzēja. Bet katram ir iespēja – un nekas nevar būt sliktāk kā gremdēties pagātnē. Labāk domāt par nākotni un to, kur esam tagad. Esam Eiropas Savienības kandidātvalsts. Esam pateicīgi par perspektīvu – ātri īstenojām to, ko mums lūdza. Valdība kopā ar parlamentu dara visu, lai pievienošanās notiktu iespējami ātrākā tempā. Mēs zinām, ka daudzas valstis kandidātstatusā ir vairāk nekā piecus, pat desmit gadus. Mums ir pavisam citi apstākļi, mūsu valstī ir karš. Mēs jau esam pierādījuši, ka mums var uzticēties, mūsu armija ir uzticama. Integrācija Eiropas Savienībā ir mūsu galvenā prioritāte un mēs darīsim visu, lai to sasniegtu. Tas pats arī ar NATO. Tāpat kā par savu valsti mēs esam gatavi aizstāvēt jebkuru NATO dalībvalsti, kā to paredz alianses pamati.

Visi šobrīd gaida Ukrainas pretuzbrukumu. Kā jūs vērtētu, kāda ir šobrīd Ukrainas gatavība tam?

Visi ilgi runāja par jaunu Krievijas uzbrukumu Ukrainai, bet uzbrukums jau nekad nebija apstājies. Krievijas armija, kas atrodas Ukrainas teritorijā – tie ir simti tūkstoši. Tas būs smagi, bet mēs esam gatavi pretuzbrukumam, mūsu karavīri to gaida. Arī uzticība mūsu armijai sabiedrībā ir tik augsta, kā jebkad bijām iedomājušies. Mūsu karavīriem uzticas visi, tic ģenerālštābam, mūsu prezidentam.  Un, kad būs pavēle, sekos pretuzbrukums.

Šis būs Ukrainas uzvaras gads?

Jā, tas viennozīmīgi būs un tas būs ne tikai Ukrainas uzvaras gads, tas būs visas pasaules uzvaras gads. Es tā to teiktu – mūs visus pasaulē vieno vērtības, taisnīguma izjūta, ka agresors nedrīkst palikt nesodīts. Neviens mūsu puisis, meitene, kuri 24. februārī ņēma rokās ieročus nedarīja to aiz vēlmes karot. Viņi to darīja, lai nosargātu savu zemi. Un ne tikai Ukrainas iedzīvotāji, arī citu valstu pilsoņi – arī no Latvijas brauca uz fronti karot ierakumos pret iebrucēju.

Kā jūs atceraties savu 24 februāri pagājušajā gadā?

Es biju mājās, es cerēju ka veselais saprāts uzvarēs. Biju Kijivā ar ģimeni. 24. februāra  rītā mēs visi pamodāmies no sprādzieniem, sirēnām, no tā, ko nekad negribējām piedzīvot. Vairāk nekā gadu dzīvojot tādos apstākļos ar laiku pierodi, sadzīvo. Ukraiņi jau pat saka – šodien skanēja piecas sirēnas, kuru laikā es izdarīju to un to. Bet, jā – visu šo laiku esmu bijis Ukrainā.