Reportāža: Ukraina sešus gadus pēc Eiromaidana

"LNT Ziņu TOP10″skaidro, kas vairāk mainījis Ukrainas politisko kursu – karadarbība un Krimas okupācija vai jaunie politiķi? Kāpēc ukraiņi saka, ka pārmaiņu nav bijis vispār un valsts izlaupīšana turpinās?

Eiromaidans jeb Pašcieņas revolūcija ir apzīmējums pret tā brīža Ukrainas valdību vērstajai protesta kustībai, kas sākās 2013. gada nogalē. Tas kalpoja kā iedzīvotāju masu protests pret tā laika prezidenta Viktora Janukoviča izvēli neparakstīt asociācijas līgumu ar ES, bet tā vietā tuvināties Krievijai. Sākumā miermīlīgā protesta akcija pārauga nekontrolējamā vardarbībā, īpaši pēc Janukoviča rīkojuma izdzenāt protestus ar varu.

Īpaši asiņains Kijevas un visas Ukrainas vēsturē paliks 2014. gada februāris – toreiz sadursmēs un apšaudēs Ukrainas galvaspilsētā tika nogalināti vairāk nekā 100 cilvēki. Bojāgājušo piemiņai par godu pie Maidana izveidota aleja "Nebesna Sotnja". Alejā lielas piemiņas plāksnes un fotogrāfijas ar atskatu vēsturē, līdzās tām bruģakmeņi, kas atgādina par Eiromaidana revolūcijas traģiskajām beigām.

Sešus gadus pēc Eiromaidana kustības arī šodien Kijevā līdzās Neatkarības laukumam gulst sveces uz ziedi, cilvēki nāk un piemin tos, kuri 2013.gadā Eiromaidana kustibā cīnījās par labāku Ukrainu.

Neatkarības laukumā "LNT Ziņas" satika 71 gadu vecu sirmgalvi Valentīnu. Runājot par sešu gadu seniem notikumiem, kad pati uzrunājusi neatkarības laukumā sanākušos, viņa šodien nespēj valdīt asaras. Valentīna saka: "Es teicu – mīļie mani, lūdzu piedodiet, mums visai Ukrainai, par to, ka mēs jūs nesadzirdējām, līdz galam nemīlējām. Es nokritu uz ceļiem un lūdzu – nesāciet karu, nesāciet karu, pazudīs mūsu valsts, un kas ir tagad?"

Ticību zaudējis arī Oļegs Lisejevs, viņš saka: "Es biju te un iestājos par Ukrainu, bet diemžēl pēc revolūcijas un visa tā, kas sākās pēc tam, es jau esmu zaudējis ticību, otrreiz vairs neriskētu ar savu dzīvību, un par to man ir žēl."

Sirds sāpot gan par piedzīvoto, gan to, ka bezatbildīgā un koruptivā Janukoviča un vēlāk Petro Porošenko valdība, valsti novedusi līdz dziļai nabadzībai un iegrūdusi milzu parādos.

"Zaļais (Zelenskis) ir savācis aitu baru – manikīres, pedikīres, frizieres un vēl nez ko, viņiem acīs pat intelekta nav. Es Janukoviču ciest nevarēju, bet vēl sliktāk kļuva kad pie varas nāca Porošenko, viņš ir nelietis, – nauda, nauda, nauda viņam tikai acīs stāv. Kamēr tauta grimst nabadzībā, – šie brauc ar dārgām automašīnām un izmanto valūtas prostitūtu pakalpojumus," saka Valentīna.

Lasi vēl: Janukoviča rezidence – Ukrainas korupcijas simbols

Ticība jaunajai varai nav arī Konstantīnam – pirms sešiem gadiem viņš bija starp tiem 100 000, kas iestājās par savu valsti Eiromaidana revolūcijā, pēc tam devās aizstāvēt savu zemi valsts austrumos, bet tagad "LNT Ziņas" sastapa viņu spēlējam trompeti – ar nepilnu 100 eiro pensiju citādi nav iespējams izdzīvot, – viņš saka.

"Ukrainā mums vara sastāv no zagļiem, badītiem un slepkavām. Tāpēc pirmais mūsu uzdevums ir tikt galā ar savu varu, korupciju un pēc tam tikai domāt par pārējo. Eiropas Savienība – tas ir labi, sadarboties ar Eiropu, Ameriku, pat ar Krieviju ir labi – slikti, ka nogalina, zog, ka iznīcina cilvēkus. Mūsu puišus austrumos nogalina krievi, bet šeit mūs nogalina mūsu vara," saka Konstantīns Oļejevs.

Pēc revolūcijas atklājās, cik lielā korupcijas bedrē slīgst valsts, kuras Kremlim pietuvinātais prezidents Janukovičs Ukrainu teju vai gribēja uzdāvināt austrumu kaimiņam. Eiromaidana kustība, kas satricināja valsti – Ukrainai maksā dārgu naudu. Lai gan, no vienas puses, tika panākts prasītais – gāzta vecā vara un parakstīts līgums ar Eiropas Savienību, – vienlaikus tika zaudēts miers Ukrainas austrumos. Maskavas finansētie spēki sāka karu Doņeckas apgabalā, un Krievija anektēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu. Tiesa, bez iedzīvotāju skarbajiem stāstiem un bezcerības sajūtas Kijevā nekas neliecina, ka valsts austrumos joprojām notiek kaujas. "LNT Ziņas" devās noskaidrot, kāda atmosfēra valda pilsētās, kuras satricinājuši mīnu sprādzieni un asiņaina karadarbība.

Tuvojoties kara skartajām teritorijām Slovjanskai, uz šosejas parādās kontrolpunkti – tajos Ukrainas karavīri pārbauda katru automašīnu un dokumentus. Tas drošības dēļ, lai gan konkrēti šo pilsētu Ukrainas armijai izdevās atbrīvot – drošība esot relatīva, aptuveni 20 kilometrus no Slovjanskas teju vai ik dienas dzirdama šaušana. Kamēr par karu pilsētā atgādina izpostītās ēkas, cilvēku prātos atmiņas par piedzīvoto ir spilgtas.

Slovjanskas iedzīvotāja Miroslava Haruža saka: "Mēs mājas pametām 20 minušu laikā, man pat gulta palika nesaklāta, nu atstājām visu, kā ir – mēbeles, trauki, drēbes… Nu, cerība bija, ka pēc nedēļas, divām atgriezīsimies, bet tā arī neatgriezāmies, jo nebija jau vairs, kur atgriezties. Atnāca cilvēki – nosauca mūs par banderovciem un izlika mūs no mājās. Tas ir šausmīgi – to redzēt un apzināties, it kā dzīvojam mierīgā pasaulē, bet nedomājām, ka mums kādreiz būs kaut kas tāds jāpiedzīvo."

Kopš 2014.gada ANO misija, kas ir bāzēta Doņeckas apgabalā, sniegusi atbalstu vairāk nekā 400 000 karadarbības skarto iedzīvotāju, – tā ir ne tikai humānā palīdzība bet arī atbalsts iznīcinātas infrastruktūras atjaunošanā.

ANO misijas Ukrainā vadītājs Rustams Pulatovs stāsta, – situācija reģionā, salīdzinot ar to, kāda tā bija pirms pieciem gadiem, ir uzlabojusies, bet iedvest karu piedzīvojušajos cilvēkos ticību un uzticību esot bijis pats grūtākais uzdevums.

Lasi arī: "Es tikai gribu, lai nešauj" – Ukrainas austrumos dzīvojošie bērni stāsta par piedzīvotajām kara šausmām

"Mums lielākais uzdevums bija iedvest cilvēkos uzticību, ka mēs vēlamies palīdzēt, sākumā tā bija humānā palīdzība, šeit jau nebija ne veikalu, ne aptiekas… iedvest uzticību, ka viņi var mums uzticēties. Otra lielākā problēma bija infrastruktūra – autoceļi bija sabombardēti, nevarēja daudzām vietām piekļūt, šo piecu gadu laikā esam ieguldījuši infrastruktūras atjaunošanā vismaz 40 miljonus eiro, ir paveikts ļoti daudz, cilvēki vairs nebaidās," saka Pulatovs.

Tam piekrīt arī Slovjanskā sastaptais Valērijs. Arī viņš bija liecinieks notikumiem, kas risinājās 2014. gada pavasarī, kad Slovjanska kļuva par Austrumukrainas nemieru nozīmīgākajām vietām.

"Dzirdēju šāvienus, daudzreiz bija tā, ka likās, ka man logi izlidos, lieli sprādzienu viļņi, žēl cilvēkus, daudzus nogalināja. Tagad jau ir kļuvis labāk daudz labāk, cilvēki iet smaida, nav vairāk acīs bailes," bilst Valērijs.

Līdzīga situācija ir arī Krievijas agresiju piedzīvojušajā Doņeckas apgabala pilsētā Mariupolē. Gadu ilgās nežēlīgās kaujās tika nogalināti simtiem Ukrainas karavīru un mierīgo iedzīvotāju. Pilsētas amatpersonas, kas joprojām strādā pie kara seku likvidēšanas, cer, ka Zelenska valdībai izdosies panākt karadarbības apturēšanu, – jo, par spīti tam, ka Mariupolē šobrīd ir miers – pilsēta atrodas pavisam netālu no frontes līnijas. Kā dzirdāmas sīvākas apšaudes – iedzīvotāji baidoties par atkārtotiem centieniem ieņemt pilsētu.

"Dzīvot apstākļos, kad tu nekad nevari zināt, kad atkal sāksies apšaudes, apzināties karu un redzēt šaušanu un bombardēšanu, tas ir neiespējami. Cilvēks nevar dzīvot nemitīgās bailēs un šausmās. Iedomājoties – bērnam, kuram tad bija pieci gadi, tagad ir jau 10, tam kuram bija 10, tagad ir 15 – jūs taču arī esat piedzīvojusi pusaudžu vecumu un lieliski saprotat, ka tās ir pašas spilgtākās atmiņas dzīvē… Kas šiem bēriem paliks atmiņā? tikai karš," bilst Mariupoles mēra vietnieks Koguts Mihailo.

Karadarbības izbeigšanu valsts austrumos par savu galveno uzdevumu deklarējis maijā ievēlētais Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis. Kopš nākšanas pie varas apritējuši jau vairāk kā pieci mēneši – tas ir pietiekams laiks, lai izdarītu secinājumus par jauno politisko eliti. LNT Ziņu uzrunāto Ukrainas iedzīvotāju domas dalās.

Slovjanskas iedzīvotājs Valērijs saka: "Es uzskatu, ka viņam nav darba pieredzes, viņš pat nav bijis deputāts. No komiķa kļuva par prezidentu, bet man šķiet, ka viņš jau ir sācis sajaukt lomas. Valsts galvai ir jābūt nopietnai, nevis jāskraida apkārt strūklakai, kā viņš to darīja, kad uz Mariuopli atbrauca. Nevis cirks jātaisa, bet jādara tā, lai cilvēki dzīvotu labāk."

Savukārt Irina pauž: "Es domāju, ka Zelenskis ir pieņemams, es par viņu balsoju, un mana omīte par viņu balsoja. Mēs viņu atbilstajām nevis tāpēc, ka viņš ir jauns, bet ziniet – kā saka – sliktāk jau nevar būt, mums sliktāk nav kur."

Tomēr visi kā viens piekrīt, ka iedzīvotāji vēlēšanās balsoja nevis par Zelenski, bet pret Porošenko.

Kad "LNT Ziņas" viesojās Ukrainā – apritēja tieši 100 dienas, kad kontroli pār Ukrainas parlamentu pārņēma Zelenska pārstāvētā partija "Tautas kalps. Lai gan ar karadarbības apturēšanu nesokas tik raiti – partijas deputāte Jevgēņija Kravčuka "LNT Ziņām" kā galveno un būtiskāko pauda sasniegto korupcijas sērgas izskaušanai.

"Mēs esam uzsākuši viest izmaiņas virknē likumu un turpināsim strādāt pie tā, lai valstī stiprinātu finanšu sistēmu. Esam izveidojuši pretkorupcijas ministriju, kas palīdzēs ātrāk atklāt un sodīt šādus gadījumus. Mēs redzam, ka arī ekonomika aug," norādīja Kravčuka.

Zelenska valdību un tās koncentrēšanos tikai uz ekonomikas jautājumiem asi kritizē Ukrainas opozīcija, kas uzskata, ka koncentrējoties tikai uz šiem jautājumiem – Zelenskis pakļauj Ukrainas suverenitāti Krievijas spiedienam.

Ukrainas opozīcijas partijas UDAR deputāts Rostislavs Povenko saka: "Prezidentam Zelenskim un viņa valdībai būtu jāvelta vairāk uzmanības, lai saprastu, cik vāja un trausla ir Ukrainas teritoriālā nedalāmība un Ukrainas drošība kopumā. Un tas ir Putina plāns. Pirmais uz svarīgākais ir atgūt mūsu teritorijas un atjaunot demokrātiju."

Kamēr politiķi lemj par to, kurš jautājums ir svarīgāks un kādi lēmumi varētu novest pie risinājuma, Ukrainas iedzīvotāji tomēr cer, ka karš beigsies un Ukraina reiz kļūs par eiropeisku un attīstītu valsti.