Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvojis jauniestudējums par izsūtīšanu uz Sibīriju

"Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos" – tas ir patiess stāsts par ģimeni, kas piedzīvojusi PSRS totalitārā režīma noziegumu – izsūtīšanu no Latvijas uz Sibīriju.

Iestudējums tapis pēc politiķes Sandras Kalnietes grāmatas motīviem, kurā autore atklāj savas ģimenes piedzīvoto. Uzmanības centrā – ir mamma Ligita, kas dienu pirms piespiedu iekāpšanas vilcienā – saņēmusi dāvanā smalkas augstpapēžu kurpes. Tās liktenīgi kļūst par viņas vienīgajiem apaviem pirmajā Sibīrijas gadā.

Sibīrija, Deportācija, Nāve – šo vārdu salikumu diemžēl ne visi Latvijā mītošie uztver ar to skaudrumu, ko tie patiesībā cilvēkiem ir nesuši. Uzskatot, ka māksla ir gana iedarbīgs diskusijas veids, krievu teātrī pieņemts lēmums jūtīgākus jautājumus turpmāk iekļaut arī repertuārā.

Līdz ar šo izrādi, teātris savā ziņā uzsāk arī jaunu posmu, aicinot Latvijas iedzīvotājus uz dialogu par ērtiem un neērtiem jautājumiem mūsu sabiedrībā. Vairāk aktualizējot tēmu par sāpīgo pagātni.

Lielākā problēma ir atšķirīgā vēstures interpretācijā, saka Krievu teātra direktore Dana Bjorka, norādot, ka ilgtermiņā būtu jāpanak, ka esam vienota tauta: "Mūsu mērķis nav kādam izpatikt. Aicinām sabiedrību uz intelektuālu dialogu. Liela daļa krievu ir Latvijai lojāli, bļauj parasti mazāks skaits, viņi vnk ļoti skaļi. Līdz ar to, ja runājam par šo cilvēku daļu, kas uzticīga citas valsts retorikai, – tas ir darbs ilgtermiņā."

Zīmīgi, ka izrādē piedalās – latviešu, krievu, baltkrievu un ukraiņu izcelsmes aktieri. Pieaicinātā režisore Laura Groza, piekrītot to iestudēt, skaidri norādījusi, ka tēmu vēlas attīstīt plašākā nozīmē.

Tikmēr grāmatas autore – Sandra Kalniete ar apbrīnu vērojusi aktieru paveikto. Pēc izrādes- viņa neslēpa emocijas un asaras. Sāpe nekur neesot pazudusi: "Tad, kad pamodos pēc plkst. 5.00 no rīta 24. februārī man pirmā doma bija, ka labi, ka vecāki nepiedzīvo to vēlreiz. Un tad jau sekoja pirmās deportācijas no Ukraiņu teritorijas. Bērni, kas tikai aizvesti, kas tiek adoptēti steidzamības kārtā, kuriem ir atņemta nac. Piederība. Saistībā ar Ukrainu, šis aktuāls temats."

Kā ierasts, izrādes noslēgumā – skaļi aplausi. Tikai skatītāju sejās ierastā smaida vietā, – rūgtums un līdzpārdzīvojums.

"Labi, ka par to runā un, ka tas tiek rādīts. Jo cilvēkiem dažreiz šķiet, ka tas nav noticis ar mums, bet ir – ar latviešu tautu," saka teātra apmeklētāji Rafaels un Jekaterina. "Parādīts ļoti spilgti un pāris reizes sanāca apraudāties, to visu atceroties. Un to, ko vecvecāki stāstīja par notikušo."

"Šīs atmiņas ir ļoti vajadzīgas. Vajag runāt par to vairāk. Jāsaka, ka arī karš Ukrainā ko vairāk pacēla, ka tas nekur nav aizgājis, ka tas ir tepat tuvu. Man ir lielas sāpes, pacilājums un priekš par šo izrādi," teic kinorežisore Dzintra Geka-Vaska.