Atmodas laika līdere: Kā bijām iekārojama valsts, tā turpinām tāda būt

Ieva Vārna: Kā Jūs atceraties to 1990.gada 4. maiju?

Velta Čebotarenoka: Tā ir viena no laimīgākajām dienām manā mūžā, jo to sajūtu nevar ne atņemt, ne aizmirst, ne pazaudēt laika ritumā. Tādas manifestācijas, kas bija Daugavmalā, tās tiešām bija tautas manifestācijas, ko nevar aizmirst – ar karogu mežu, ar cilvēku roku mežu, ar dziesmām. Visi mēs dziedājām, tas bija varens spēks. Maskavā pilnīgi neviens neticēja, ka tādas trīs mazas tautas, nu, ko viņas? Gorbučovs 14. maijā izdeva dekrētu, ka mūsu visu trīs Baltijas valstu dekrēti nav likumīgi, neatbilst PSRS konstitūcijai laikam. Bija aizmirsts, ka konstitūcijā bija rakstīts, ka katra PSRS brālīgā republika var izstāties no PSRS. Kāpēc viņi šādu pantu bija ielikuši – laikam tā pašpārliecinātība toreiz tiem "staļiniešiem" bija tik liela, ka kādreiz kādas tautas var izlemt citādi.

Ieva Vārna: Tagad atskatoties, kas bija tā galvenā atslēga, kāpēc mums tas izdevās pēc tik ilgiem gadiem esot svešas varas pakļautībā?

Veltas Čebotarenoka: Visiem bija tā, ka nebija vairs spēka, jo šī 50 gadu okupācija, tā lēnām brieda un brieda – ja sākumā jaunībā mūs lauza, skolā mums stāstīja nepatiesību, puspatiesību, tad tas viss jau krājās, tu jau redzēji, kas notiek apkārt, tu redzēji, ka darba vietā, kur ir viens krievu cilvēks, tev ir jārunā krieviski. Tu tiec jau tad nīcināts ārā, jo, piemēram, es esmu kreile un man trešajā klasē skolotāja pateica – "tu rakstīsi ar labo roku, jo padomju bērni raksta ar labo roku!" Es par to ļoti pārdzīvoju, bet mani vecāki teica, lai nepārdzīvoju – tu tikai iegūsi, rakstīsi ar abām. Bet vienalga kopgaldā ēdu ar kreiso un brīnījos, ko man klases biedrs traucē ēst. Tie it kā ir tikai sīkumi bet tādā bērnā daudz kas paliek. Mēs bijām pārspējuši to sāpi.

Ieva Vārna: Kā jums šķiet, vai mums joprojām ir tāda pati vienotība?

Veltas Čebotarenoka:  Mani uztrauc tā tautas daļa, kas zākājās viens par otru, lieto pat necenzētus vārdus, kas grib sevi izcelt, pazemojot ievēlēto varu. Man tas liekas sīki un cilvēks, kuram ir pašcieņa un pašlepnums, tā nedrīkst darīt, jo nekas jau nav beidzies. Kā bijām iekārojama valsts, tā turpinām tāda būt. Un arī nākamajām paaudzēm nāksies mūs aizsargāt, jo atslābt nevarēs ne brīdi. Mēs neesam ne Šveice, ne Itālija, ne Spānija, ne kāda cita valsts, kas var justies komfortabli esot tālu no naidīgas valsts. Bet mēs savā cēlumā, savā pašapziņā, mums ir šī doma jāpatur prātā.

Ieva Vārna: Šis 4. maijs būs citāds nekā visi iepriekšējie, mēs nevarēsim sanākt kopā pie Brīvības pieminekļa un citur.  Kāds ir jūsu novēlējums cilvēkiem un Latvijai?

Veltas Čebotarenoka:  Es gribētu teikt – lai Dievs dotu, ka šī problēma būtu tā smagākā, kam jāiet cauri Latvijai un tās cilvēkiem. Šis nav ne karš – te nelīst asinis, te ir jābūt vienīgi pacietīgiem, iecietīgiem, saprātīgiem, kādi mēs arī esam. Ne velti mēs esam starp tām valstīm, kurā šī pandēmija ir vismazāk skārusi. Un es novēlu mīlēt šo valsti, mīlēt Latviju, sajust un saprast to, ka šī zeme, mūsu dievzemīte, mums ir ielikta rokās un mums viņa ir godā jāciena. No sirds iesaku ģimenes lokā pie baltā galdautiem, stāstiet stāstus saviem bērniem un mazbērniem par padomju laiku, lai viņi saprastu, kāda jums ir bijusi nozagta bērnība, jaunība un brieduma gadi.