Bulinga novēršanai skolās nepieciešama skaidra pašvaldību atbildība
Fiziska un emocionāla vardarbība skolās jeb tā sauktais bulings diemžēl ir ikdiena, ar kuru saskaras daudzi bērni. Lai gan pastāv dažādas atbalsta programmas un institūcijas, kas gatavas iesaistīties, nopietnākie incidenti nereti nonāk strupceļā. Izglītības iestāžu vadītāji atzīst, ka nav skaidrs, kurš īsti uzņemas atbildību, kad konflikti samilzt un kļūst kritiski. Kas būtu jādara, lai nākamajā mācību gadā situācija attīstītos pozitīvā virzienā?
Skola ir vieta, kur bērniem jāiegūst zināšanas un jāattīstās drošā vidē. Tomēr realitāte bieži ir cita. Aizvien vairāk tiek runāts par bulingu – emocionālu un fizisku vardarbību, kas ietekmē bērnu pašsajūtu, sekmes un pat vēlmi apmeklēt izglītības iestādi.
Statistika liecina par satraucošu tendenci. Vismaz viens bērns katrā klasē ir piedzīvojis mobingu. Turklāt šīs problēmas izplatība gadu no gada pieaug un parādās aizvien jaunākās klasēs.
"Skola nav atrauta no sabiedrības. Skola ir sabiedrības mikromodelis. Sabiedrībā arī redzam problēmas ar mobingu. Redzam Saeimā, MK, kas ir ļoti slikti. Tas ir slikts paraugs. Trolejbusā, uz ielas. Un tas pats notiek klasē."
Bulinga novēršana ir ilgtermiņa process, kas prasa visas sabiedrības iesaisti. Bet, runājot par izglītības iestādēm, to vadītāji atzīst: lai gan skolām ir pieejami dažādi instrumenti situāciju risināšanai, arvien biežāk izskan jautājums, kurš īsti uzņemas atbildību, kad situācija kļūst kritiska?
Tieši atbildības noteikšana var kļūt par pirmo soli ceļā uz drošāku vidi skolās. Un izglītības ministres ieskatā, būtiska loma te ir pašvaldībām.
"Pašvaldībām jāspēj izmantot likumā noteiktās iespējas, iesaistīties, ne tikai Bāriņtiesu un aizgādības iestādes uzaicināt, bet arī nozīmēt vienu atbildīgo, kur katrā individuālā gadījumā uzraudzība, un strādāt gan ar tiem, kas cieš, gan tiem, kas veic vardarbību. Šobrīd situācijas ir ļoti dažādas. Ir tādas, kur vecāki izņem no vienas izglītības iestādes, aizved uz nākamo un viss turpinās, un nekas nav atrisināts. Tas ir gadījums, kur pašvaldībai būtu jāseko līdzi bērnam."
Ne mazāk svarīgs ir arī preventīvais darbs, kuram būtu jāsākas jau pirmsskolas posmā, iesaistot ne tikai pašvaldību, bet arī ārstus un arī pašu ģimeni.
"Ir pareizi, ka ministre lielāku uzsvaru liek uz prevenciju, taču kur mēs ņemsim šos cilvēkus? Speciālistu trūkst. Arī mēs, kā pašvaldība, varētu piesaistīt daudz vairāk speciālistu, taču viņu vienkārši nav. Psihologus sagatavo, bet viņi aiziet strādāt uz privātpraksēm. Sociālos pedagogus valsts līmenī nesagatavo, viņi šajā profesijā nonāk galvenokārt pārkvalificējoties."
Problēma esot daudz plašāka un jārisina valsts līmenī.
"Skolām pašām jāmeklē speciālisti. MK noteikumi nosaka atbalsta speciālistu skaitu skolās, kas nav pietiekams. Uz 1000 bērniem viens soc. pedagogs, uz 800 bērniem viens psihologs."
Skolu vadība akcentē: ir nepieciešama ciešāka sadarbība starp skolotājiem, vecākiem un atbalsta personālu.
"Šeit mums jārunā par visiem iekļaujošajiem posmiem šajā sadarbībā. Dati rāda, ka ne visos gadījumos varam konstatēt bulingu. Un prognozes? Jā, var palielināties šis skaists, ja par maz strādājam ar vecākiem, par maz skaidrojam bulinga nozīmi un tās sekas."
Un vasaras brīvlaiks esot īstais laiks pārmaiņām. Kamēr skolēni atpūšas, visām iestādēm būtu jāvienojas par skaidru rīcības modeli, lai jaunajā mācību gadā katram būtu zināms, kurš reaģē, kurš palīdz un kurš uzņemas atbildību.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
