Cilvēkiem ar kustību traucējumiem Rīga nav pieejama. Andris Kulbergs izbrauc galvaspilsētu

TV3 veica eksperimentu kopā ar Auto asociācijas vadītāju Andri Kulbergu. Viņš pēc avārijas uz laiku nonācis ratiņkrēslā – devāmies pārbaudīt Rīgas ietves.

Pirms nepilniem trim mēnešiem tādā pasaulē pēc smagās auto avārijas nonācis Auto asociācijas prezidents Andris Kulbergs. Par laimi, uz laiku, taču šobrīd uz savas ādas "izbauda" to, ko citi cilvēki ar īpašām vajadzībām piedzīvo katru dienu: "Mūsu infrastruktūra nav domāta invalīdiem. Ja man nebūtu šā aparāta, es nevarētu pārvarēt nedz akmeņus, nedz nelīdzenumus. Es kristu. Esmu jau izkritis astoņas reizes uz ielas."

Pirms 2,5 nedēļām Andris sāka pārvietoties ar ratiņkrēslu, kam ir elektriskais vilcējritenis. Nobraucis jau 325 kilometrus un var parādīt, ko nozīmē cilvēkam ar īpašām vajadzībām braukt pa Rīgas ielām un ietvēm.

Valmieras ielā, netālu no tās vietas, kur šī iela krustojas ar Ģertrūdes ielu, ir gājēju pāreja, kas Andrim Kulbergam kļuva par šķērsli, lai tiktu tālāk uz Krasta ielu.

"Vienam pašam tikt uz šīs apmales virsū nav iespējams," Andris secina. Braucot tālāk, ar ratiņiem tikt nav iespējams. Jābrauc atpakaļ un jānokļūst uz tās pašas gājēju pārejas.

"Tu redzi, ka gājēju ceļš beidzas, bet zīmes nekur nav, ka te nedrīkst vai beidzas," secina Andris.

Nokļūstot uz laiku ratiņkrēslā, Andris sāka izprast ne tikai cilvēkus ar kustības traucējumiem, bet arī māmiņas ar bērnu ratiņiem: "Viņas nonāk tieši tādā situācijā kā es. Ja atrisinātu invalīdu infrastruktūru, to atrisinātu ar citiem cilvēkiem – mammām, vecajiem cilvēkiem. Mēs ļoti labi vidi sakoptu."

Pēc tam, kad pirms nepilnām trim nedēļām ārsti Andrim ļāvuši pārvietoties ar ratiņkrēslu ārpus mājas, viņam ir vairāki novērojumi par infrastruktūras pieejamību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām: Ir jau labāk, bet no sliktākajām vietām ir Pārdaugava, Āgenskalns. Tur viss ir pa vecam – kā padomju laikos. Tāpēc Rīgas šī puse – Brīvības iela, galvenās maģistrāles, kur ir velo ceļi, tomēr ir apmales kā moderni pienākas."

Vēlāk ar Andri satikāmies 13. janvāra ielā, kur viņš parādīja vēl vienu tuneli, pa kuru nav iespējams nokāpt, gan kārtējās apmales. Septembrī no ratiņkrēsla Andris atvadīsies. Bet vairākus desmitus tūkstošus cilvēku ar kustības traucējumiem neredzam ielās, jo ne visiem pietiek drosmes pašiem izbraukt ielās. Un viņus var saprast.