Cilvēkus ar redzes traucējumiem labdarības braucienā vizina ar motocikliem

Sajūtas, kuras individuāli paši nevar gūt. Vēlmē palīdzēt ap simts vājredzīgo un neredzīgo cilvēku pieredzēt braucienu uz moča atsaucās pat vairāk motociklistu.

"Cilvēki, kas ir neredzīgi, pārsvarā ir atkarīgi no citu cilvēku klātbūtnes, lai varētu baudīt dzīvi. Līdz ar to mēs mēģinām viņiem sniegt kaut vai to vienu dienu gadā no mūsu puses," teic labdarības brauciena līdzorganizētājs, kluba "Nekādi labie" vadītājs Atis Lamberts.

"Mani baigi aizķēra tas, kā tiem cilvēkiem sejas mainās. Kad aizbraucam otrā galā, viņš staro, priecīgs," stāsta labdarības brauciena dalībnieks Juris.

Šis bija trešais gads, kad cilvēkus ar redzes traucējumiem vadā ar moci. Pandēmija laika divos gados moči te nebrauca, tāpēc Neredzīgo biedrībā šī atkal bija īpaša diena.

Neredzīgajam Mārim – pirmā reize šādā pasākumā. Tas gan atsaucot atmiņā bērnību: "Es no skolas tiku vests ar moci, uz laukiem tika braukts ar moci. Moči man nav sveša lieta. Patīkamā benzīna smarža, tā rūkoņa."

Cilvēkiem ar redzes traucējumiem bīstama var būt pat pasažiera loma, tāpēc pirms sēšanās uz moča katram drošības instruktāža.

Kāpšanai uz moča cilvēkiem ar redzes traucējumiem šķērslis nav arī vecums. Liela daļa no pasažieriem bija seniori.

"Man ir 83 gadi, un es braukšu jau trešajā braucienā. Biju abos iepriekšējos gados. 22:36 Ātrumiņš patīk, un ir tā drošības sajūta," saka labdarības brauciena dalībniece Aina.

Un tad lielais brīdis klāt. Moči tiek iedarbināti. Brauciens sākas. Tie, kas paliek malā, jo sākotnēji šaubījušies, sakās – nākamgad noteitki piedalīšoties.

Moču kolonnā cilvēki ar redzes traucējumiem izvadāti 40 kilometru garumā – no Neredzīgo biedrības Juglā, gar Kalngali līdz Carnikavai, kur nācās pieredzēt spēcīgu lietu.

Latvijā ir vairāk nekā 12 000 cilvēku, kuri piedzimuši ar redzes traucējumiem vai arī dzīves laikā redzi zaudējuši daļēji vai pilnībā. Tādu labdarības pasākumu kādu sarīkojuši motobraucēji Neredzīgo Biedrība slavē un labprāt vēlētos, lai arī kādi uzņēmēji piedāvā cilvēkiem ar redzes traucējumiem dažādas baudpilnas pieredzes, aktivitātes.

Drīz vien moči meta līkumu un sasnidza galamērķi – Upes ciemu. Kāpjot nost no moča, cilvēkiem ar redzes traucējumiem sejā neviltots smaids.

"Forši bija. Paldies. Man tāds ļoti labs vedējs. Nebija jāelpo, jo manā vietā elpoja vējš. Kad lietus lija un pacēlu galvu uz augšu, tad puspavērtajās acīs lietus lāses mirgoja," teic Vija.

Taču ar moču izbraucienu vis vēl nebeidzās. Motobraucēji zem rokas ņēma vājredzīgos, neredzīgos un devās āra virtuves virzienā. Tur pusdienas. Drīz pēc tam ieskanējās mūzika un visu piedzīvoto varēja vēl izdejot. Dančiem nodevās arī 83 gadus vecā Aina.