Glābēji ik dienu sastopas ar neredzamu ienaidnieku, kas atnāk pēkšņi, nemanot un skarbi. Avārijas, ugunsgrēki, pašnāvības, neuzmanības. Režisors Armands Tripāns dokumentālo raidījumu ciklā "’Glābēji’’ iepazīstina ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) darbinieku ikdienu. Pirmais stāsts ir par Liepājas VUGD vīriem, kuri kā brāļi iet kopā cauri ugunij un ūdenim.
Liepāja. Viņi visi ir jauni čaļi. Skaļi virtuvē, runā pāri viens otram, taču dīvainā kārtā dzird viens otru. Liepājas glābēji gatavo sev pusdienas – šodien ēdienkartē "’viltotais zaķis’’. Taisa kopā, lai lētāk. Arī trenažieru zāli izremontējuši, kopā metot naudiņu.
"’Čaula mums ir stipra, bet pūstam mēs no iekšpuses,’’ – viens no glābējiem raksturo dienesta realitāti.
Viņi redzējuši un uz savas ādas sajutuši briesmīgas lietas. Galvenais ir neskatīties cilvēkam sejā – jo aizmirst nāvi esot viegli, ja vien tai neskatās acīs.
Liepājas VUGD kaprālis Artis Zvirbulis atzīst – darbā ir jāriskē ar pilnīgi visu. Ar iespēju, ka vairs nekad nesatiksi savu ģimeni, ar savu veselību, ar visu dārgāko, kas tev pieder. Taču, kā tu neiesi degošā mājā, ja esi vienīgā cilvēka cerība uz glābiņu? "Kā tu pēc tam dzīvosi, ka iekšā neiegāji, neizpildīji savu uzdevumu? Nav runa par to, kā uz tevi pēc tam skatīsies dienests, bet gan – kā skatīsies cilvēki. Un kā tu pēc tam ar sevi sadzīvosi, ja neiesi?"
Glābēji uzsver, ka vāju, nespējīgu cilvēku dienestā nav. Tādi ļoti ātri atsijājas. Šajā darbā tev nedrīkst būt bailes no augstuma, no ūdens, no jebkā ekstrēma, jo lēmumi izsaukumos jāpieņem zibenīgi, bez jebkādas vilcināšanās.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Šis darbs paredz dažādas prasmes – ne tikai dzēst ugunsgrēkus, bet arī pārmeklēt ūdeni. Tiesa, abos gadījumos darba specifika atšķiras. Ja ugunsdzēsēji uz notikuma vietu steidzas, cik ātri vien var, ūdenslīdējiem nav jāsteidzas, viņi vairs neko nevar nokavēt. Ūdenslīdēji pretēji ugunsdzēsējiem dodas uz notikuma vietu ar sapratni – galamērķī būs darbs tikai ar mirušajiem.
"Tu sevi sagatavo morāli tam, kādā pozā, kādā skatā tu viņu redzēsi. Tie skati ne vienmēr ir labākie. Arī redzamība zem ūdens Latvijā bieži ir ļoti slikta – tu neredzi neko 15 centimetru attālumā, meklē ar tausti un gadās uzskriet viņam [līķim – red.] virsū ar galvu. Seja pret seju. Tam tu sevi morāli sagatavo, lai nebūtu šoks," pieredzē dalās Liepājas VUGD virsniekvietnieks Modris Karlsons.
Taču neatkarīgi no darba, kas glābējiem jāpaveic, tas tiek darīts tik ilgi, kamēr ir pabeigts. Nav iespējams pateikt, ka esi noguris un turpināsi rīt. Mājās vari doties tikai tad, kad tevi nomaina nākamā maiņa.
"Mēs darām tik ilgi, kamēr izdarām. Ir spēks, nav spēks. Gribas, negribas. Mēs ejam līdz galam un izdarām. Nevar tā: "’Ai, es šodien vairs negribu, man nav spēka. Atbraukšu rīt, būs vairāk spēka, izdarīšu vairāk.’’ Nē, mēs strādājam divas, četras, 12 – cik stundu vajag. Ja beidzas maiņa, mūsu vietā brauc nākamie un turpina, kamēr ir izdarīts. Ejam līdz galam," uzsver Liepājas VUGD kaprālis Gatis Pranks.
Taču glābēju darbs var būt arī nosacīti vienmuļš, pat garlaicīgs – kamēr nav izsaukumu, tu esi gaidīšanas režīmā. Tas, kā atzīst kaprālis Pranks, ir tāds kā koks ar diviem galiem. "Labāk ir gaidīt nekā darīt, jo, ja mēs strādājam, tas nozīmē, ka kādam ir nelaime. Tiesa, vienlaikus, ja nekur nav jābrauc un nekas nav jādara, zūd kādas iemaņas. Tas ir koks ar diviem galiem. Līdzīgi kā sportā – ja visu laiku trenējies, bet nesacenties, sanāk ne šis, ne tas."
Glābēji arī neslēpj – katram ir arī otrs, citam pat trešais un ceturtais darbs. Tas tādēļ, ka VUGD naudu pilnvērtīgai iztikai nenopelnīsi. Taču dienests ir neapšaubāms aicinājums. Projektu "Glābēji" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Glābēji" saturu atbild producentu grupa SIA "Video Factory". #SIF_MAF2022
