Mirstošu cilvēku aprūpes nasta joprojām uz tuvinieku pleciem, lai gan darbojas tam paredzēts atbalsta projekts
Latvijā joprojām nav atrisināts jautājums, kā dzīves pēdējā nogrieznī valsts var palīdzēt nedziedināmi slimiem pacientiem. Runa ir par paliatīvās aprūpes beigu posmu jeb hospisa aprūpi. Kā to pieredzējušas daudzas ģimenes Latvijā – lielākoties šī smagā aprūpes nasta ir jāiznes tuviniekiem.
Labklājības ministrija šogad pilotprojektā hospisa aprūpi uzticējusi veikt Samariešu apvienībai. Taču TV3 Ziņas uzklausīja kādas ģimenes skaudro pieredzi, kas liecina, ka ar šo palīdzības apjomu ir krietni par maz, lai mirstoši cilvēki saņemtu pilnvērtīgu palīdzību.
Līdz ar tēva smago slimību, Košeļevu ģimene nonākusi izmisumā. Meita Olga pametusi darbu, lai palīdzētu savai 74 gadus vecajai mammai kopt tēvu Aleksandru.
"Es nevaru strādāt, ģimene ir svēta lieta, man šeit jābūt," saka Aleksandra meita Olga Košeļeva.
Vīrietim pērn strauji progresēja reta nervu slimība, kā dēļ nu jau vairākus mēnešus viņš ir ne vien piekalts gultai, bet pats nevar ne paēst, ne paelpot. Viņš tiek barots caur gastrostomu. Elpošana notiek caur traheostomu. Vīrietim nepieciešama uzraudzība cauru diennakti, jo jebkurā brīdī viņš var aizrīties un tad ir strauji jāmaina ierīces filtri.
"No visām slimnīcām izrakstā ir rakstīts – kopjams 24 stundas diennaktī un apsekošana, nu aprūpe astoņas stundas. Gan ģimenes ārsts, gan no visiem slimnīcas ārstiem. Pa naktīm es neguļu, es snaužu. Mēs atklepojam, izspļaujam, bet viņam viss caur filtru, ja viņam tas filtrs ir pilns, viņš nevar elpot. Visu laiku jābūt nomodā, bet es arī esmu tikai cilvēks, es lūdzu tikai Dievu, lai viņš man palīdz," saka Aleksandra sieva Margarita Košeļeva.
Šogad Labklājības ministrijas izmēģinājuma projektu "Hospisa aprūpe mājās un atbalsts viņu tuviniekiem" realizē Latvijas Samariešu apvienība. Aleksandrs ir viens no viņu klientiem. Taču viņa ģimene norāda, ka hospisa aprūpe tiek sniegta tikai formāli, papīros. Aprūpētājs astoņas stundas dienā netiek nodrošināts, bet nākot no rīta un vakarā, vidēji trīs stundas dienā.
"Saka, viņš jums nav tik pārāk slims un vispār mēs nesniedzam astoņas stundas. Es saku – kāpēc? Nav tik daudz naudas. Nu tad tu pasaki valstij, ka vajag tik daudz naudas, tad nemaldini nevienu, tā taču nedrīkst rīkoties. Ar ko viņš man palīdz? Viņš valsts naudu, tas ir nodokļu maksātāju naudu, viņš vējā izmet, man no viņa nekādas palīdzības nav. To, ka man divreiz dienā nomaina pamperu? A visu pārējo? kas to darīs?" vaicā Aleksandra sieva.
Latvijas Samariešu apvienības vadītājs norāda, ka šī Labklājības ministrijas īstenotā izmēģinājuma projekta nolikumā nav bijis atrunāts, ka hospisa klientiem aprūpētāja palīdzība pienāktos tieši astoņas stundas. Pretēji ģimenes paustajam, apvienībā norāda, ka aprūpētājs pie Aleksandra pavadot piecas stundas.
Samariešu apvienības vadītājs Andris Bērziņš norāda: "Ja ģimenes ārsts ieraksta astoņas stundas, ģimenes ārsts var rakstīt, ko viņš grib, jo šinī brīdī to aprūpes apjomu jau nosaka ne jau tas, ne jau stundas. Nosaka tās vajadzības, kad mēs redzam to cilvēku dzīves vietā, redzam to cilvēku, kāds viņš ir, priekš tā ir speciālas vērtēšanas sistēmas, pēc kā varam saprast, kāda laika aprūpe būtu vajadzīga."
Košeļovu ģimene vērsusies ar sūdzībām gan Labklājības ministrijā, gan Tiesībsargā, norādot, ka hospisa pakalpojums netiek nodrošināts kvalitatīvi. Ministrijā TV3 Ziņām norāda, ka sūdzība tiekot izskatīta. Vienlaikus skaidrojot – šis pilotprojekts, lai arī saucas "Hospisa aprūpe mājās", patiesībā vērsts ir uz sociālo aprūpi.
Labklājības ministrijas pārstāvis Aldis Dūdiņš pauž: "Zem visa tā ietvara – hospisa aprūpe, tātad ir divas komponentes – veselība un sociālā, kurām kopā tādā sazobē ir jāstrādā. Šobrīd Samariešu apvienība nodrošina sociālo aprūpi."
Samariešu apvienībā norāda, ja ģimene nevar pati aprūpēt aizgājēju, tad jādomā par viņa stacionēšanu slimnīcā.
"Jebkurā gadījumā bez radiniekiem, bez atbalsta sistēmas tas nav iespējams. Jeb šādas intensitātes aprūpi var nodrošināt tikai institūcijā. Tā kā radinieku loma šeit ir milzīga," saka Bērziņš.
Košeļevu ģimene gan nav gatava nedziedināmi slimo Aleksandru ievietot stacionārā, zinot, ka tur par viņu neviens labāk neparūpēsies.
"Un tagad man viņš kaut kur jāatdod? Valstij tas arī nav izdevīgi. Kamēr es dzīva, viņš soli no šejienes nespers. Viņš priekš manis darītu visu to pašu," saka Aleksandra sieva Margarita.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
