Šogad Jānis Streičs atzīmētu savu 90. dzimšanas dienu, lai gan, kā viņš TV3 Ziņām atzina vienā no iepriekšējām jubilejām, lielas svinības nepatīkot. Nogurdina.
Galvenokārt, viņu pazinām kā cilvēku no kino. No režijas laukuma. Taču bijis gan aktieris uz ekrāna. Veidojis izrādes teātrī, ļoti mīlēja gleznot.
Pēdējos gadus Streičs uz pavisam bija pārcēlies uz dzīvi Lietuvā. Sievas Vidas dzimto pusi.
Tāpēc, kad TV3 Ziņas viņu sveica 85. dzimšanas dienā, saziņa notika caur datoru.
"Man, neskatoties uz to, ka augu bez vecākiem, es peldēju lāga dvēseļu straumē. Vienmēr tā ir bijis."
No Latvijas skatupunkta – tālu prom – jau pie pašas Polijas robežas – savulaik tapuši scenāriji mums tik ļoti mīļajām "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" un citām.
Kopumā viņa kinodarbu saraksts sniedzas virs trīsdesmit.
Ar apgalvojumiem dažādos laikos izceltas "Uzticamais draugs Sančo", "Mans draugs nenopietns cilvēks", "Teātris" kopā ar Viju Artmani. Protams, visu paaudžu mīletais "Limuzīns Jāņu nakts" krāsā un Latvijas neatkarības atgūšanas periodu iezīmējošais "Cilvēka bērns".
Bērnību, jo tēvs tur strādāja, Jānis Streičs pavadīja Kurzemē. Taču dzimis bija Latgalē. TV3 Ziņu arhīvos atrodami kadri, kur pie savas pamatskolas Gailīšos Streičs atcerējās bērnības ainas.
"Mūs ieslēdza klasē un mēs lēcām ārā pa logu. Tādiem maziem puišeļiem nolēkt bija liela varonība."
Dzīvojot Lietuvā, Streičs turpināja intensīvi strādāt. Rakstīja kultūrvēsturisku romānu: "Tas būs tāds romāns, kur darbība sākas kara laikā…"
Meistara dzīves laikā šis romāns izdošanu vēl nepiedzīvoja. Taču mums ir viss pārējais.
Jānis Streičs – ne tikai izcils režisors, bet arī izcila personība
"Šī sēru vēsts mūs paralizēja"… Tā par Jāņa Streiča došanos mūžībā saka tie, ar kuriem režisors sastrādajās savā ilgajā radošajā mūžā. Viņi saka, Streičs bija ģēnijs, kurš spēja saskatīt svēto vienkāršajā un izcilo ikdienišķajā.
"Aizgājis ir lielisks mākslinieks. Cilvēks vienkārši. Tā nav patīkama ziņa. Pats galvenais bija, ka viņš mācēja tās filmas uztaisīt, ko šodien neviens, diemžēl, nemāk tā uztaisīt, kā viņš mācēja. Tajās filmās man patika tas, ka viņš to mūziku, kad kādreiz dzirdēja uz ielas, viņš arī ielika filmā. Tādus šlāgerīšus vai kaut kādas vieglas dziesmiņas. Bet tas ir par vieglu, viņš bija liels mākslinieks, nopietns. To viņš pierādīja ar filmu "Teātris" un arī uztaisīja tādas komēdijas, kas līdz šai dienai latviešiem ir ļoti tuvas. Ļoti žēl, tas ir ļoti žēl."
"Tā viņa unikālā spēja izprast līdz niansēm Latvijas vēsturisko laiku, kontekstu, bet pāri visam ir Jāņa Streiča spēja izprast latviešu mentalitāti. Tās brīnišķīgās un ne tik brīnišķīgās puses. Viņa filmas raksturo brīnišķīgs humors, izcila prasme strādāt ar niansēm un detaļām. Tas runā ļoti daudzos līmeņos. Ar,ko kino režisori, iespējams, ir daudz izredzētāki, nekā mēs visi citi… Ar to, ka viņu filmas spēj pārdzīvot viņus pašus."
"Mēs ļoti daudzus aktierus zinām pēc viņu ikoniskajām lomām. Daudzus, kuri arī jau devušies mūžībā. Patiesībā aiz visām šīm ikoniskajām lomām stāv Jānis Streičs. Vija Artmane – uzreiz prātā nāk filma "Teātris". Tas ir Ivars Kalniņš neskaitāmās lomās, tā ir Lilita Bērziņa, kurai viņš mūža nogalē uzdāvināja brīnišķīgu lomu "Limuzīnā Jāņu nakts krāsā". Tas ir Rumuals Ancāns, kurš pēdējā Jāņa Streiča filmā "Rūdolfa mantojums" uzrāpās kalnā. Tas ir Jānis Paukštello, kuru visi atceras no "Mans draugs – nenopietns cilvēks". Te var saukt vēl un vēl. Pilnīgi godīgi varu pateikt, ka arī es esmu, pateicoties Jānim Streičam, jo viņš pēc izrādes "Meža gulbji" (..) paņēma mani "Likteņdzirnās". Tas man arī pēc tam pavēra daudzas durvis. Tās ir tādas pirmās pārdomas. Tādas būs vēl un vēl. Mēs tikai ar laiku sapratīsim, cik nozīmīgs mums ir bijis Jānis Streičs. Kā personība. Un kā cilvēks."
Līdzjūtību saistībā ar Streiča aiziešanu mūžībā šovakar izteicis arī Valsts prezidents. Edgars Rinkēvičs sociālajos medijos raksta, ka viņš skumst kopā ar režisora piederīgajiem un visiem viņa talanta cienītājiem.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
