Vīlusies skolu sistēmā, mamma rada aplikāciju dislektiķiem kirilicā

Annai tūlīt apritēs 12 gadi. Viņa mācās piektajā klasē. Pie logopēdiem meitene vesta jau no divarpus gadu vecuma, jo vēlu sāka runāt, bet pirmās – vēl pavisam nelielas – aizdomas radās bērnudārzā.

"Piezīmes bija no audzinātājām – pievērsiet uzmanību, ka raksta spoguļrakstā, izlaiž patskaņus. Anna man ir pirmais bērns. Es nevarēju novērtēt, vai tas ir normāli. Domāju – procesa sastāvdaļa, ka izmēģina visādos veidos," stāsta Annas mamma Svetlana.

Ģimenē sarunvaloda ir krievu, tāpēc likās – varbūt bērnam vienkārši apjukums starp latviešu un krievu burtiem. Skolu meitene uzsāka kopā ar vienaudžiem, taču drīz vien plaisa ar klasesbiedriem kļuva aizvien izteiktāka – kamēr Anna vēl kavējās pie alfabēta, pārējie lasīja teikumos.

"Pirmais pusgads bija dramatisks, jo nesapratu, kāpēc mans bērns nevar iemācīties lasīt un rakstīt," atceras mamma.

"Bija dienas, kad negribēju iet uz skolu. Zēni mani apcēla, sauca par kāpēcīti, jo nemāku lasīt un nekur neizsitīšos. Es nesapratu, kas ar mani notiek, kāpēc nevaru izlasīt," stāsta pati Anna.

"Pēc pusgada skolas logopēds pienāca un teica – iespējams, jūsu meitai ir disleksija," norāda meitenes mamma.

Tā bija pirmā reize, kad mamma saskarās ar šo vārdu, un sākās vientuļš palīdzības meklējumu ceļš. Svetlana uzzināja par Eiropas sociālo projektu, kas atbalsta bērnus ar dažādām grūtībām skolā, nonāca Bērnu tiesību aizsardzības centrā, kur vairāku stundu garumā psihologi un logopēdi konsultēja abas ar meitu, visbeidzot Centrā "Dardedze" meitenei tika veiks kopējais psiholoģiskais novērtējums.

"Rezultātā uzrakstīts, ka viņai ir iespējamā disleksija. Lieta tāda – Latvijā disleksija ir medicīniskā diagnoze. Manai meitai nebija citu noviržu, viņa nekvalificējās šai diagnozei. Sanāk, ka viņa formāli neietilpst dislektiķu grupā, bet faktiski viņai ir problēmas lasīšanā," saka Svetlana.

Nevis skola deva materiālus un pielāgoja mācību procesu, bet tos par savu naudu pirka un uz skolu nesa tieši mamma. Viena skolotāja pat izteicās, ka jāapsver specializēta mācību iestāde, cita – ka meitene vienkārši esot slinka. Kas ir disleksija, kad intelektuālās spējas nav kavētas, bet burti acu priekšā "neklausa", skolotājām izpratnes nebija.

"Es redzu vienkārši vārdus, bet nesaprotu, kā tos izlasīt. Lasu pa burtiem, pa zilbēm. Lasu lēnām," teic Anna.

"2. klasē turpinājām tajā pašā skolā. Mācības neveicās, arī skolotāja nebija atbalstoša. Meita bija "outsaiders". Sāka mainīties pedagogi, bet jaunajiem teksti bija: "Kā tu, Lienīte, neproti, Anna pat izlasīja!" atceras meitenes mamma.

Padomi no "Dardedzes" psihologiem bija pavisam vienkārši – meitenei jāparāda slepens žests, lai, piemēram, matemātikā skolotāja pienāk un nolasa garāku teksta uzdevumu priekšā, taču arī to klasē darīja nelabprāt.

Nu jau ģimene nomainījusi trešo skolu. Par savu naudu iet privātskolā, cerot, ka pedagogiem tur būs vairāk laika un – galvenais – vēlmes Annai pievērsties.

Par mācīšanās traucējumiem Latvijā sākts runāt pavisam nesen, tikai kopš 2008. gada, un to, ka likumā rakstītais un skolās notiekošais vēl neiet gluži roku rokā, atzīst arī Valsts izglītības satura centrā (VISC).

"Likums nosaka, ka izglītības iestādei ir jānodorošina atbalsta pasākumi, un atbalsta pasākumi jāietver mācību procesā. Mums ir pieejami visa veida atbalsta pasākumi – sākot ar vienkāršākajiem, kā pagarināti laiki, līdz pat visām tehnoloģijām, viss ir atļauts Ministru kabineta noteikumos. Pat balss sintezators, viss ir iekšā! Mums ir milzīgs progress sasniegts tiesiskajā regulējumā, bet bieži ir jautājums par attieksmi," skaidro VISC Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Anita Falka. Un ar attieksmi mēdzot būt dažādi, turklāt – no abām pusēm, arī vecāku, uzsver speciāliste.

Annas mamma cerēja meitai palīdzēt pati – kopā ar vēl diviem brīvprtātīgajiem radīja aplikāciju, lai kirilicā augšupielādētu tekstu un varētu mainīt fonta izmēru, burtu un fona krāsu. Līdz šim tas bija pieejams vien latīņu alfabētā.

Aplikāciju mamma padarījusi pieejamu ikvienam. Annai krāsu maiņa gan diemžēl nepalīdz. Noteicošais viņai ir burtu izmērs. Mamma daudz lasa meitenēm priekšā. Jaunākā māsiņa vēl bērnudārzā, bet izskatoties, ka tur ar lasīšanu viss būšot kārtībā.

Tikmēr par Annu mamma nopūšas – mūsu valstī vismaz pagaidām viņa neredz iespēju meitai mācīties augstskolā: "Es runāju ar Annas pirmās skolas logopēdi. Ja pirms pieciem gadiem skolā tādi bērni bija 30, tad tagad – 60. Tādu bērnu kļūst aizvien vairāk. Katri vecāki lauzās sistēmai cauri paši. Nav vienas pieejas, jo var saprast – dislektiķi nav vienādi. Es jau visas asaras izraudāju. Man bija dusmas, bezspēks, es nesaprotu, kur problēma. Bija aizvainojums. Tas viss ir pagājis."