TV3 Ziņu gada apskats: Kara sekas Latvijā. Noskurinām komunisma rēgus un palīdzam Ukrainas bēgļiem
Ukraiņu ciešanas un, tā sauktās, krievu pasaules nestās nāves izraisīja seismiskus viļņus arī Latvijas sabiedrībā. Fiziski noskurinājām nost pēdējos komunisma rēgus un atskārtām, ka līdzšinējie krievvalodīgo integrācijas centieni ir izgāzušies – daudzi Latvijā joprojām atbalsta Krievijas īstenoto karu. Savukārt baisie kara noziegumi un apziņa, ka ukraiņi ar savām dzīvībām aiztur agresoru no iespējamās kustības mūsu virzienā, atvēra latviešu sirdis ukraiņiem.
Jau no kara pirmās dienas liela daļa ar jautājumu: "’Kā varam palīdzēt?’’, radīja iepriekš vēl nepieredzētu brīvprātīgo kustību pacēlumu.
"Neapzinājāmies, cik liels cilvēku skaits ir ieceļojuši Rīgā un, ka pieplūdums būs tik liels."
Esam uzņēmuši 37 tūkstošus bēgļu, kurus esam izguldījuši un pabarojuši savās mājās, kuriem esam devuši darbu, jo ukraiņi patiesi nevēlējās dzīvot no Valsts pabalstiem vien. Savukārt protestos esam izrādījuši nicinājumu un stingru nosodījumu Krievijai, kā arī savā ziņā caur šiem protestiem esam dziedējuši paši savu šoku par kara noziegumu šausmām.
"Kādreiz tās sāpes ir tik milzīgas, ka šķiet – visi pasaules lādiņi, atombumbas uzsprāgst tev dvēselē."
Bēgļu uzņemšanā sākotnēji viss gludi gan negāja. Lai arī valsts budžetā bija iezīmēti miljoniem eiro izmitināšanai viesnīcās, ēdināšanai un citām vajadzībām, pašvaldības pieredzēja birokrātisko gausumu naudas atgūšanā. Galu galā piedzīvojām kaunpilnu situāciju trīs mēnešus pēc kara sākuma, kad valsts būtiski samazināja kompensējamās summas.
"Nezinām, ko darīt. Esam šokā. Ja citviet pārtrauc tikai ēdināšanu, mums jāpamet viesnīca. Teica, ka pašvaldība pārvedīs uz kopmītnēm."
Taču, ja kādam ukrainim bija grūtības, risinājumu rada labdari. Pateicībā – ukraiņi izrāda lielu vēlmi integrēties, mācās latviešu valodu.
"Es esmu Oleksandr, es esmu no Ukrainas. Esmu no Dņipro. Man ir četri bērni."
Latvijas cilvēku milzīgo līdzjūtību ukraiņiem spēja izmērīt labdarības organizācija "’Ziedot.lv’’ – jau kara pirmajā diennaktī saziedots miljons eiro, bet visa gada laikā – 15 miljoni. Par tiem Ukrainas bruņotajiem spēkiem nopirkti, piemēram, droni, nakts redzamības iekārtas, bruņuvestes, bet civiliedzīvotājiem – pārtika, medicīnas un citas kara pārciešanai nepieciešamās preces. Saziedotie miljoni tērēti arī bēgļu Latvijā praktiskajam atbalstam.
Tāpat cilvēku atsaucība ir tik liela, ka nepilnas stundas laikā izdevās ar humāno palīdzību piepildīt 11 uz Ukrainu sūtāmos autobusus.
"Mums atnāca ļoti sirma kundze, kura tieši šodien ir saņēmusi pensiju un gāja uz veikalu iepirkt, lai aizsūtītu Ukrainas iedzīvotājiem palīdzību."
Leģendārs izvērtās tā saucamais "’Twitter konvojs’’. Autosportistu uzsaukums internetā saziedot naudu, lai nopirktu un Ukrainas aizstāvjiem nogādātu dažas jaudīgas automašīnas pārauga necerēti plašā ziedojumu akcijā – šī gada laikā uz Ukrainu aizvestas vairāk nekā 950 automašīnas. Tās noder, piemēram, lai piekļūtu naidnieka pozīcijām.
"Tās automašīnas joprojām trūkst, jo viņu dzīve nav diez ko gara. Iet viņas uz visu frontes līniju, pēc tiem pieprasījumiem varam noprast, kur notiek aktīvākā karadarbība. Tās automašīnas ir pamats vietējo kauju veiksmēm."
Tāpat uzstājīgāki kļuva aicinājumi atbrīvoties no padomju okupācijas režīma simboliem. Aprīlī pirmais tos demontēt sāka Ogres novads. Mazliet vēlāk, lai vēstures mēslainē ierādītu vietu arī piemineklim tā dēvētajā Uzvaras parkā un visiem citiem ar Krievijas agresiju saistītajiem rēgiem, pieņēma speciālu likumu, kas paredzēja – padomju pieminekļi jānojauc līdz šī gada 15. novembrim.
Pirms likuma pieņemšanas bija vairāki protesta mēģinājumi, piemēram, nesakcionēto mītiņu maijā policija ātri vien izklīdināja un aizturēja "’Latvijas Krievu savienības’’ līderi Tatjanu Ždanoku. Vēlāk Ždanokas atkārtots mēģinājums mobilizēt Latvijas krievus arī neizdevās. Pat sveču nolikšanu pie Uzvaras parka policija netolerēja.
Lai nomierinātu prātus par "’okupekļa’’ demontāžu, nosacīts klusums ilga trīs mēnešus. Līdz 23. augustā pēkšņi parādījās ziņa – tā sākas. Datumu ilgstoši turēja slepenībā, jo iespējamo plašu nekārtību dēļ šis bija atzīts par nacionālās drošības jautājumu. Un ne velti, jo augusta naktī sākās neapmierinātība, policija arī aizturēja vairākus nemierniekus.
Savukārt 25. augustā perforators ķērās klāt 79 metrus garā obeliska pamatnei – latviešiem šī izvērtās par svētku dienu. Pielipa pie televīzijas tiešraides ekrāniem, bet daļa steigā darbā paņēma brīvdienu, lai klātienē savām acīm redzētu vēsturisko momentu. Pēc septiņu stundu ilgas drupināšanas stabs beidzot krita.
Taču policija vēl mēnešiem ilgi apsargāja teritoriju, lai neviens no gāztā pieminekļa fragmentiem nenonāktu okupācijas režīma slavinātāju rokās un kaut kur citu neturpinātos kā pulcēšanās objekts. Tamdēļ daļu no fragmentiem pat izveda ārā no valsts.
Pret okupāciju slavinošo pieminekļu nojaukšanu ilgstoši spirinājās Daugavpils dome, jo tai it kā neesot naudas demontāžai. Vērsās pat Satversmes tiesā. Kad atbildīgais ministrs piedraudēja ar Daugavpils domes atlaišanu, tad krita arī šie okupekļi. Tiesa, bija nepieciešama arī policijas specvienības klātbūtne.
Par kriminālsodāmu rīcību klasificēja Krievijas agresijas atbalstīšanu un attaisnošanu. Tā kā šādi indivīdi uzskatāmi par Latvijai potenciāli bīstamiem, izķeršanu veica Valsts drošības dienests, kurš gada laikā uzsācis 32 kriminālprocesus.
Bet Saeima nolēma, ka par nostāšanos Krievijas pusē Latvijas dubultpilsoņiem var atņemt mūsu valsts pilsonību.
"Šādiem cilvēkiem principā nav vietas Eiropā – tik nelojāliem un tik, es teiktu, noziedzīgiem."
Un prokremliskie īleni spiedās ārā no maisa. Uz ēkām parādījās Krievijas bruņoto spēku ideoloģiskie simboli, rauti nost un bojāti Ukrainas karogi, speciāli atskaņotas karu slavinošas dziesmas, bēgļu automašīnām ar Ukrainas numura zīmēm izdauzīti stikli, durtas riepas. Valsts policija kopumā uzsākusi 181 kriminālprocesu.
Bija aizdomas, ka naidnieki centās aizkavēt arī labdarības sūtījumus uz Ukrainu, jo saziedotajām divdesmit automašīnām vienā naktī nozagti visi akumulatori.
"Es ļoti ceru, ka gribēja nopelnīt, jo tas ir mazāk bīstami nekā, ja ir cilvēki, kas speciāli darbojas pret visu šo Ukrainas kustību – tas valstiski būtu daudz bīstamāk!"
Un vai bīstami nav arī tie, kas brauc ar neatpazīstamām numuru zīmēm, – rudenī satraukti jautāja cilvēki. Policija ātri vien noskaidroja – tie ir no Putina režīma bēgošie krievi. Numura zīmes pašrocīgi mainītas, lai oriģinālā redzamais Krievijas karogs netracinātu latviešus.
Visbeidzot no ikdienas vairāk izskaudām krievu valodas lietošanu, bet, lai Kremļa propaganda neindē cilvēku prātus, liegta piekļuve viņu medijiem. Krievijas Federācijas pilsoņiem būtiski apgrūtināta ieceļošana Latvijā. Vairs arī nevar iegūt uzturēšanās atļauju apmaiņā pret investīcijām. Vairākām ielām sāk mainīt nosaukumus, piemēram, padomju virsnieka Detlava Brantkalna iela pārdēvēta par Annas Brigaderes ielu. Plāno aizliegt skolēniem apgūt krievu valodu, un tā vietā jāizvēlas kāda no Eiropas Savienības valodām.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
