Vai vēlme pēc bērniem mūsdienās ir greznība? Latvijas un Lietuvas pieredze

Viņuprāt, reāls atbalsts tām ģimenēm, kuras vēlas bērnus, bet nevar tos sagaidīt, bieži paliek novārtā, raksta Lietuvas sabiedriskais medijs "LRT", aplūkojot medicīnisko apaugļošanu un tās izmaksas.

Nesen Lietuvas parlamentā tika rosināts samazināt slieksni daudzbērnu vecākiem, lai saņemtu otrās pakāpes valsts pensiju. Priekšlikums paredz, ka pensiju varētu piešķirt jau par trīs, nevis pieciem izaudzinātiem bērniem, kā tas ir pašlaik. Grozījumu iniciatore uzskata, ka šādas izmaiņas palīdzētu veicināt dzimstību.

Dzimstību kaimiņvalstī, tāpat kā pie mums, cenšas veicināt arī ar dažādiem citiem pasākumiem. Runā ne tikai par bērnu pabalsta palielināšanu, bet apsver arī citas finansiālā atbalsta formas. Piemēram, Lietuvas prezidents piedāvājis atbrīvot ģimenes no iedzīvotāju ienākuma nodokļu (IIN), taču tas attiektos tikai uz tām ģimenēm, kurām pēc likuma pieņemšanas piedzimtu otrais vai nākamais bērns pēc kārtas.

Tomēr, pēc dažu kaimiņvalsts iedzīvotāju domām, mēģinot veicināt dzimstību valstī, sākts ne no pareizā gala. Kādam pārim jau vairākus gadus šis ir ilgs, emocionāli smags un finansiāli dārgs jautājums, kas pagaidām nevainagojas ar panākumiem. "Konsultācijas, izmeklējumi, procedūras maksā simtiem, dažkārt arī tūkstošiem eiro," skaidro Migle (vārds mainīts). Sieviete jautā, kāpēc šāda palīdzība gandrīz nav pieejama bez maksas vai netiek plašāk kompensēta.

"Šobrīd valsts kompensācijas visbiežāk aprobežojas ar dažām mākslīgās apaugļošanas procedūrām. Taču tā nav pirmā stadija, bieži tā ir pēdējā iespēja," viņa norāda.

Līdz tam ģimenēm jāiziet ilgs ārstēšanās ceļš: hormonālie un padziļināti diagnostiskie izmeklējumi, ovulācijas stimulēšana, cikla uzraudzība, dzīvesveida un hormonālā līdzsvara korekcija un citi pasākumi, tas viss mēnešiem ilgi.

"Tam visam nepieciešams ne tikai laiks un emocionālie resursi, bet arī lieli finansiālie līdzekļi, kas šobrīd lielākoties gulstas uz pāru pleciem. Ko darīt tām ģimenēm, kurām nepietiek ar dažām kompensētajām procedūrām? Vai vēlme pēc bērna šādā gadījumā kļūst par greznību?" viņa jautā.

Publiskajā telpā bieži tiek runāts par to, ka cilvēki nevēlas bērnus vai gaida lielākus finansiālos stimulus, taču ļoti reti tiek runāts par tiem, kuri bērnus vēlas, bet nespēj tos sagaidīt.

"Svarīgi pateikt skaidri: mums nav bērnu nevis tāpēc, ka mēs tos nevēlētos. Mums to nav, jo mēs nevaram tos ieņemt.Un jo tālāk, jo vairāk šķiet, ka valsts politika orientēta tikai uz tiem, kuriem bērni nāk viegli," viņa saka.

Viņasprāt, vienreizējie pabalsti vai lielākas izmaksas problēmu neatrisina, tie vairāk palīdz tiem, kuri bērnus var ieņemt bez grūtībām, kamēr pāri, kuri gadiem cenšas, maksā nodokļus un iegulda ārstēšanā, paliek gandrīz neredzami.

Ar līdzīgām grūtībām saskārusies arī Viļņas iedzīvotāja Brigita (vārds mainīts). Garo rindu dēļ valsts iestādēs viņa ar vīru izvēlējās privātos speciālistus.

"Katra konsultācija maksāja vismaz 70 eiro. Izmeklējumu maksa no 50 līdz 200 eiro, medikamenti vienam ciklam – 50–100 eiro. Kopumā, lai tiktu pie bērna, iztērējām 1500–2000 eiro," viņa stāsta.

Arī valsts iestādēs ne viss ir bez maksas, daudzi izmeklējumi un procedūras netiek kompensēti, un tos nesedz arī privātā apdrošināšana. Dažām ģimenēm ārstēšana jāatkārto pat 10 vai vairāk reižu. "Daži mēģina līdz izdodas, citi finansiālu vai emocionālu iemeslu dēļ pārtrauc," viņa saka. Tagad pāris plāno otro bērnu un jau laikus atliek līdzekļus ārstēšanai.

Izmaksas var sasniegt desmitiem tūkstošu

Dažos gadījumos izmaksas var būt vēl lielākas, pat vairāki desmiti tūkstoši eiro.

Viens ārstēšanas cikls privātā iestādē Lietuvā maksā 5–6 tūkstošus eiro, ģenētiskie izmeklējumi – ap 2000 eiro, embriju sasaldēšana – 1000–1500 eiro, kā arī papildu maksa par uzglabāšanu.

Šobrīd Lietuvā tiek kompensēti tikai divi ārstēšanas cikli, tas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā.  Salīdzinājumam – Latvijā valsts apmaksā trīs  medicīniskās apaugļošanas procedūras.

"Dažas valstis, piemēram, Igaunija, kompensē tik ciklus, cik pārim nepieciešams. Lietuvā mums ir viens no zemākajiem kompensācijas līmeņiem Eiropā – divi cikli patiešām ir par maz. Ja nepieciešams vairāk ciklu, pāri par visu maksā no savas kabatas, un tad finansiālais slogs ir liels," skaidro Lietuvas ginekologu biedrības Neauglības sekcijas vadītājs dr. Rimants Gričius. Pēc viņa aprēķiniem, ja pārim pašam jāapmaksā, piemēram, seši cikli, kopējās izmaksas var sasniegt vismaz 5000 eiro vai vairāk.

Arī Latvijā neauglības ārstēšana ir iekļauta valsts veselības aprūpes sistēmā, un teorētiski atbalsta mehānismi ir salīdzinoši plaši. Valsts apmaksā ne tikai medicīnisko apaugļošanu, bet arī visu sākotnējo ceļu līdz diagnozei, piemēram, speciālistu konsultācijas, izmeklējumus un daļu medikamentu.

Process parasti sākas ar neauglības cēloņu noskaidrošanu, jāveic nepieciešamie izmeklējumi, kas lielā mērā apmaksāti no valsts līdzekļiem, tomēr jārēķinās, ka dažiem no tiem jāveic līdzmaksājums, piemēram, par ārsta vizīti – 4 eiro, par procedūrām 21 eiro apmērā.

Ja noteikta neauglības diagnoze, pāris var pretendēt uz valsts apmaksātu medicīniskās apaugļošanas procedūru. Latvijā tā pieejama sievietēm līdz 40 gadu vecumam (ieskaitot) – šis slieksnis pēdējos gados ir paaugstināts, paplašinot piekļuvi pakalpojumam.

Tomēr būtiski – valsts nesedz visu. Piemēram, ilgstoša embriju uzglabāšana netiek apmaksāta.

Svarīgs aspekts ir arī rindas sistēma. Lai saņemtu pakalpojumu, pacientēm jāreģistrējas centralizētā gaidīšanas rindā, un uzaicinājums uz procedūru var pienākt tikai pēc vairākiem mēnešiem.

Vēl viens būtisks ierobežojums – valsts apmaksā medicīnisko apaugļošanu ierobežotā apjomā. Ja no valsts līdzekļiem jau ir apmaksātas trīs neveiksmīgas procedūras, turpmāk ārstēšana jāfinansē pašiem.