Žurnālistes pieredze: Patversmē suņi mācās, ka visi cilvēki nav nelieši
Dzīves skola cilvēkiem un dzīvniekiem – tā īsumā dzīvnieku patversmes apmeklējumus raksturo LNT raidījuma 900 Sekunžu žurnāliste Zane Brikmane. Piedāvājam tev, lasītāj, viņas pārdomas un atklātu stāstu par savu pieredzi, apciemojot četrkājainos dzīves pabērnus.
Pirmā mana ciemošanās Rīgas oficiālajā dzīvnieku patversmē bija rezultāts vairāku "nejaušību" ķēdei. Taču jau iepriekš doma aizbraukt apraudzīt astainos dzīves pabērnus nelika mieru ilgu laiku, līdz kādu dienu, veidojot televīzijas stāstus par suņu ķērājiem Rīgā, dzīvnieku klīnikā iemīļoju kādu galvaspilsētas ielās notvertu vācu aitu suni, kura ceļš tajā pašā dienā baltā suņu ķērāju "busiņā" aizvijās prom uz patversmi Līčos. Jau tās pašas nedēļas nogalē, apbruņojusies ar dažādiem kārumiem patversmes iemītniekiem un pats galvenais – nesen iemīļotajam "krustbērnam" – devos uz patversmi. No satiksmes autobusa pieturas apmēram kilometrs bija jāmēro pa ceļu mežā, un, tuvojoties patversmei, arvien vairāk bija dzirdamas suņu rejas, līdz plašā teritorijā glīti izbūvētos voljeros ieraudzīju pašus rējējus. Daži pat bija pieslējušies pie voljera malas, lai varētu saskatīt un pamatīgi apriet atnācēju. Šobrīd jau uz patversmi dodos ar zināmu regularitāti – vismaz pāris reizes mēnesī pēc spraigās darba nedēļas galvaspilsētā braucu tur sakārtot domas.
Dedzinātā sunīša stāsts
Ja sākumā 300 patversmes iemītnieku daudzgalvainajā pūlī atšķīru tikai suņu kažoka krāsas un iespējamo šķirni, tad šobrīd jau daudzus atpazīstu pēc vārda, un šo mēneša laikā ir izdevies arī uzzināt dažu patversmes iemītnieku stāstus un dzīvi pirms patversmes. Viens no šiem stāstiem mani patiesi satrieca. Biju pastaigā ar suņu "omīti" – apmēram 15 gadus vecu jauktenīti Bebeni, par kuru kopēji teica, ka viņa ir ļoti klausīga, bet viņai nepatīk pieskārieni. Tad, kad šī suņu dāma nonāca patversmē, viņa vispār nav ļāvusi sev piedurties, un ik reizi, kad kāds tikai tuvināja roku, viņa kliedza. Izrādās, ka iepriekšējā "saimniece" suni bija ne tikai situsi un spērusi ar kāju, bet nodarījusi neizturamas sāpes, tam ik pa laikam dedzinot kažoku… Piedodiet, bet nespēju atrast nevienu argumentu, lai šādu darbību attaisnotu vai vismaz izskaidrotu. Neesmu veģetāriete, taču, manuprāt, pat tad, ja dzīvnieka liktenis ir izlemts, ka tas kļūs par cilvēka barības ķēdes sastāvdaļu, par dzīvnieka mocībām neviens nepriecājas un mēģina "melno darbu" paveikt pēc iespējas ātrāk. Taču šajā gadījumā "cilvēks" kaut kādu savu iekšējo skeletu vadīts sagādājis neciešamas sāpes un neizdzēšamas rētas suņa uzticībā cilvēkam… Līdz šim tas ir viens no skaudrākajiem stāstiem, kuru esmu uzzinājusi patversmē, tas ilgu laiku raisīja asaru plūdus, ik reizi, kad par to kādam mēģināju pastāstīt. Taču līdzīgus stāstus aiz savas reizēm agresīvās ārienes glabā daudzi – liela daļa šo suņu un kaķu ir saimnieku nodoti, tie ir zaudējuši uzticību, līdzīgi kā mēs, cilvēki, ik pa laikam esam spiesti no jauna iemācīties kādam uzticēties.
Lauzto siržu ārstēšanas klubs
Zināmā mērā patversmi var saukt par lauzto siržu ārstēšanas klubu, kur dzīvnieki no saviem pastaigu biedriem un kopējiem no jauna mācās, ka pasaulē ir arī citas krāsas un ka visi divkājainie radījumi tos nenodos. Tomēr tas taču ir drosmīgs solis nepazīstamam cilvēkam doties līdzi pavadā, kaut arī tepat, uz patversmei tuvējo mežu. Tāpat arī cilvēkam tas ir uzticības, paškontroles un arī savas pārliecības eksāmens – kāda izveidosies kopīgā pastaiga ar dzīves un cilvēku pievilto dzīvnieku. Apzinos, ka šobrīd ne es, ne arī daudzi citi patversmes apmeklētāji nevar adoptēt pat ne vienu no tur mītošajiem suņiem vai kaķiem, tomēr, turp aizbraucot, izvedot ārā pastaigā astainos draugus, tos samīļojot, aprunājoties ar viņiem, mēs varam šīm dzīvajām radībām ļaut atkal noticēt, ka pasaulē ir arī citādāki cilvēki par viņu iepriekšējiem saimniekiem. Turklāt suņi lieliski visu saprot, ko viņiem stāsta un daudzi no viņiem, manuprāt, arī lieliski jūt arī sava ceļabiedra noskaņojumu un raksturu. Tādējādi mēs paši sev paveram jaunus emociju apvāršņus un jaunu komunikācijas līmeni un vienlīdz palīdzam dzīvniekam ārstēt iepriekšējo fizisko un emocionālo sitienu atstātās rētas. Manuprāt, šis ir viens no veidiem, kā iemācīties un attīstīt cilvēcību. Un lieliska īpašība, ko iemācīt saviem bērniem.
