Skaudrāk nekā jebkad Ukrainas karš parādījis, kāda nozīme ir savu sakņu un vēstures pazīšanai. Tikai tā skaidri zinām pamatus, uz kuriem stāvam, un varam godināt tos, kuri par mūsu brīvību samaksāja ar savām asinīm. Diemžēl pat salīdzinoši neseni notikumi sāk dzist no sabiedrības atmiņas – runa ir par barikāžu laika apšaudēm pirms 32 gadiem, kad tepat Rīgas centrā OMON kaujinieki noslepkavoja piecus cilvēkus. Viņu piemiņas vietas garāmgājēji pat nepamana.
20. janvāris. Melnākais datums barikāžu laikā. PSRS karaspēka speciālo uzdevumu vienība Bastejkalnā nošauj piecus cilvēkus.
To pieminot, ik gadu šeit ierodas amatpersonas, draugi, līdzgaitnieki un atceras 1991. gada notikumus. Akmeņus uz īsu brīdi apsedz ziedi un sveces. Pārējā laikā tie kļūst atkal neredzami.
Seši laukakmeņi Bastejkalna ainavā ieguļ tik organiski, ka garāmgājējs var tos noturēt par itin parastiem akmeņiem, un teju vairs tikai laikmeta liecinieki atminas, ka ikviens no tiem simbolizē katru barikāžu un vēlāk augusta puča laikā noslepkavoto.
Tēlnieks Gļebs Panteļejevs ir viens no tiem, kurš piedzīvoja tās nakts notikumus klātienē: "Tur, kur tagad akmeņi, tur bija asins peļķes. Nekad neaizmirsīšu."
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Pirmajā brīdī šāvienu troksni neatpazina. Jau devās Bastejkalna virzienā, kad apstājās taksists un teica, lai turp neiet – kāpj iekšā: "Katru reizi es atceros to nakti, es tepat netālu atrados, es to visu dzirdēju, pie Nacionālā teātra atrodoties. Es gāju no tēlnieka nama, kur mums bija tāds postenis. Tad tas arī sākās viss. Es pirmajā brīdī nesapratu, kas tās pa skaņām. Tikai ieraudzīju trasējošas lodes."
Piemiņas zīmes ir Panteļejeva kolēģa, tēlnieka Arvīda Voitkāna darbs – tolaik dāvana pilsētai no paša līdzekļiem. Un tas ir dziļi simbolisks: "Tie ir Latvijas laukakmeņi, kas svarīgi, un tā simbolika ir skaista! Kritušo cilvēku asins lāses. Burtiski! Jo te bija viņu asinis izlietas. Tā ir mākslinieka ideja. Šo objektu uzskatu par memoriālu."
To, ka sarkanie laukakmeņi simbolizē izlietās asinis, garāmgājējs pat nenojauš. Arī citas informācijas parkā nav – vien grūti salasāmi uzraksti ar upuru vārdiem uz pašiem akmeņiem.
Akmeņi ir Rīgas pieminekļu aģentūras pārziņā. Sākotnēji to izveidoja vien Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu uzraudzīšanai, nu jau saimniecībā vairums galvaspilsētas piemiņas vietu. Un, iespējams, tieši tāpēc rūpes par to atpazīstamību paliek novārtā.
"Varbūt nav bijis tik liels spiediens, varbūt īsi pēc tam, sākumā jau visi zināja par šiem notikumiem. Tā kā cilvēki ja nu cilvēki patiešām vienkārši ir aizmirsuši par šo. Kaut kāda informācija būtu vajadzīga. Es pilnīgi piekrītu. Jautājums ir – kādā veidā šo informāciju uzstādīt," saka Rīgas pieminekļu aģentūras direktors Gunārs Nāgels.
"Piemiņas zīmes, piemiņas akmeņi ir, lai pieminētu šos cilvēkus, un stāsts sarežģītas pie katra mēs neliksim kaut kādu lielu visu vēstures izklāstu. Bet noteikti mēs, manuprāt, viena laba iespēja būt vienā vietā uzstādīt nedaudz lielākam informatīvo zīmi, kas izstāstītu, jāteic, ka šie cilvēki ir, kāpēc viņi te ir, kur atrodas akmeņi, jo ir divi tajā pusē kanālam, ir trīs šai pusē – vēl tā kā parādīt, kur viņi ir, tika nošauti. Bet tas tad atkal velk uz kaut ko ļoti lielu," teic Nāgels.
Saturs turpinās pēc reklāmas
Reklāma
Pat vienkāršu aprakstu saskaņošana prasīšot mēnešus. Bet direktors sola to sākt kustināt, lai vēsturisko atmiņu saglabātu.
"Man ir no tā smagi, joprojām tas sāp. Skatoties Ukrainā kas notiek, tā sistēma, kas nogalināja šos cilvēkus, joprojām ir dzīva. Neomulīgi," saka Panteļejevs.
