Triju Zvaigžņu ordenis piešķirts vijoļmeistaram Jurim Jēkabsonam

Vijoļmeistara darbnīcā nepārtraukti darbojas gaisa mitrinātājs. Apkures sausais gaiss vijolēm neder. Vairāki desmiti instrumentu te gaida savu rindu uz restaurāciju.

"Nu redz, piemēram šitāda vijole. Īstenībā vat taisīt. Apakša ir forša, tikai te re kur ir ūsa izkritusi. Te ir daudz ko darīt," stāsta Juris Jēkabsons, kurš ir Latvijā vienīgais diplomētais vijoļmeistars.

Savu pirmo vijoli viņš uzbūvēja 1981. gadā, kad būdams profesionāls vijolnieks un kontrabasists, vēl strādāja Tartu Vanemuines teātrī. Būvēt vijoles tolaik neviens nemācīja.

"Vajadzīgs taisīt vienā elpā. Un tad tev ir ideja, un to iedeju tu nekontrolē ar pratu. Tā ideja kontrolēja kaut kur tur zemapziņā. Un tad tu uztaisi. Un es nekad neesmu pārbūvējis savas vijoles. Skan vai neskan, viņai tādai ir jābūt un tāda viņa ir," par vijoles uzbūvēšanas procesu stāsta meistars.

1988. gadā Jēkabsona darbnīca pārcēlās uz Latviju. Un kad nokrita dzels priekšskars, vijoļmeistars uzreiz devās mācīties uz Vāciju. Vijoles skaņa ir atkarīga no ļoti daudz kā: no steķa, no stīgām, izvēlēta koka, lakas kvalitātes un, protams, dvēseles. Daudz no svara arī meistara garastāvoklis. Ir dienas, kad labāk vijoles neaiztikt. Savu amata prasmi Juris Jēkabsons jau nodevis diviem zeļļiem.

Meistara znota Raita Jēkabsona pirmā vijole skanot ļoti labi. Un to nolemts nepārdod. "Man nav nevienas savas vijoles. Tad kad es aizgāju uz teātri strādāt, man bija 80 rubļi alga. Dzima bērni. Vajadzēja strādāt par naudu. Īstenībā, vijoļmeistaram nevajadzētu par naudu strādāt. Tas nav darbs, ko var kapeikas rēķinot izdarīt," teic vijoļmeistars.

Jura Jēkabsona klientu loks ir plašs – gan skolnieki no visas Latvijas, gan orķestru mūziķi, profesori un Latvijā zināmi atskaņotājmākslinieki. Kurš izvirzīja viņu valsts augstākajam apbalvojumam, meistaram neesot ne jausmas.

"Ticējis es tam nebiju. Mazlietiņ skudriņas skrien. Tas ir tas, ka mans darbs ir novērtēts. Un protams, ka ir patīkami. Īstenībā, jau mēs tāpēc arī strādājam, lai mūs katrs novērtētu. Arī dejotāji, jeb ko. Mēs ar manu sievu balles dejas dejojam. Un mēs varam arī dejot mājās. Bet mājās nedejojas. Un tad, kad nāk klāt un saka, ka tas ir ļoti skaisti, tad arī ir prieks," pauž Juris Jēkabsons.