Gads gan iesākās vēl ar salīdzinoši stingriem Covid-19 ierobežojumiem, kurus pakāpeniski mazināja, kā dēļ jau sākām uzelpot un cerīgi lūkojāmies uz to, ko nesīs turpmākais gads. Taču diemžēl vien otrajā gada mēnesī pamodāmies pavisam citā, asiņu, nežēlības un necilvēcības pilnā pasaulē – 24. februāra agrā rītā Krievija iebruka Ukrainā, cenšoties pilnībā okupēt tās teritorijas.
Par laimi Kremļa delīrijā tapusī iecere ieņemt Ukrainas galvaspilsētu vien trīs dienu laikā, kas pavērtu vieglākas iespējas visu valsts teritoriju pievienot Krievijai, izplēnēja ātri. Turpretim Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins panāca pretējo sev vēlamajam – Rietumi kļuva vēl saliedētāki un tūliņ steidza palīgā Ukrainai, valsts prezidents Volodimirs Zeleneskis iesniedza pieteikumu uzņemšanai Eiropas Savienībā un vēlāk arī NATO, kā arī militārajai aliansei nolēma pievienoties vēsturiski neitrālu pozīciju ieņēmušās Zviedrija un Somija.
Miljoniem izpostītu dzīvju, izvarotu, spīdzinātu un noslepkavotu civiliedzīvotāju, drupās pārvērstas pilsētas – lai arī kā okupanti censtos, tiem nekādā veidā nav izdevies salauzt ukraiņu garu. Tie nepagurstoši jau vairāk nekā desmit mēnešus cīnās par savu (un citu Eiropas valstu) neatkarību un turpinās to darīt, līdz Kremļa asinssuņi būs pilnībā patriekti no Ukrainas teritorijas.
Tā kā karš Ukrainā sākās jau gada pirmajā pusē, visu atlikušo laiku esam dzīvojuši kara zīmē. Steidzām nojaukt visus padomju varu slavinošos pieminekļus, aizliegt Kremļa propagandas kanālus, un beidzot reformēt skolas – mācības nosakot tikai valsts valodā. Tāpat nepacietām Krievijas agresiju atbalstošu rīcību – sodīti Kremļa simbolikas izmantotāji un Ukrainas kara bēgļu nelabvēļi.
Arī ekonomika piedzīvoja savus satricinājums – dzīves dārdzība šī gada laikā piedzīvojusi prātam (un maciņam) grūti aptveramus augstumus. Neiztika arī bez neskaidrībām ar energoresursu pieejamību. Galu galā valdība gan spēja vismaz daļēji problēmjautājumus atrisināt, tostarp izveidojot atbalsta pasākumus iedzīvotājiem un dot zaļo gaismu sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecībai.
Pa vidu visam Latvija arī tika pie jauna parlamenta sasaukuma. 14. Saeimas vēlēšanas bija dažādu sava veida pārsteigumu pilnas – iepriekšējiem līderiem, piemēram, "Saskaņai" un "Attīstībai/Par!", par mata tiesu tomēr neizdevās parlamentā iekļūt, un politiskos spēkus nomainīja "Latvija Pirmajā vietā" un "Stabilitātei!". Savukārt valdības veidošana vienubrīd pat pārvērtās par galdniecības mācībstundām, taču pēc nepilniem trim mēnešiem Ministru kabinets ir nokomplektēts. Tiesa, līdz ar valdības veidošanas aizkavēšanos iekavējusies arī 2023. gada budžeta veidošana, kuru varētu ieraudzīt vien februārī.
Tiesa, ne viss gads aizvadīts tikai drūmā zīmē. Kultūras joma, lai arī gadu iesāka ar naidu pret Covid-19, jo tas bija pamatīgi iepauzējis un apdraudēja arī nākotnes norises, pakāpeniski tomēr atguvās. Šogad piedzīvojām plaši apmeklētus gan ārvalstu, gan vietējo mākslinieku koncertus, svinējām jauno teātra sezonu un tikām pie jaunām kultūrvietām.
Vēl jāpiebilst, ka plašas sēras daudzviet pasaulē nesa ne tikai karš Ukrainā. Septembrī 96 gadu vecumā mūžībā aizgāja Lielbritānijas karaliene Elizabete II, kura vēl šovasar nosvinēja savu Platīna jubileju jeb 70 gadus tronī. Viņas gadsimts ir noslēdzies, taču neviena vieta nepaliek tukša – karaļa tronī nu sēdies Čārlzs III, kura ģīmetne un vārds it visur britu ikdienā palēnām nomaina Elizabeti II.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
