"Vēsture neatkārtojas, bet līdzības redzam." Aprit 90 gadu kopš Ulmaņa veiktā valsts apvērsuma
15. maijā aprit 90 gadi kopš Kārļa Ulmaņa veiktā valsts apvērsuma, kam sekoja Saeimas atlaišana un vara sagrābšana, izveidojot autoritāru režīmu. Arī mūsdienās šur tur uzvirmo autoritāras vai mazāk demokrātiskas tendences. Vai pastāv risks, ka vēsture varētu atkārtoties? Kā TV3 raidījumā "900 sekundes" norāda vēsturnieks, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis, vēsture neatkārtojas, bet vienlaikus varam redzēt savas līdzības.
Vērtējot Ulmaņa lēmumu 1934. gada 15. maijā rīkot apvērsumu, Zellis skaidro, ka uz to jāraugās ļoti kritiski. No vienas puses, argumenti, kurus par labu apvērsumam izvirzīja autoritārais režīms, proti, strīdi parlamentā un partiju ķildas, bija "tīras demokrātijas izpausmes". Bet, no otras puses, jāņem vērā laikmeta gars – tolaik autoritārie režīmi bija plaši nodibinājušies Eiropā, un tie tika uzskatīti par normu.
"Viens no grūdieniem arī bija 1934. gada marts, kad Igaunijā notiek valsts apvērsums un Latvija šajā reģionā palika vienīgā demokrātiskā valsts. Domāju, ka tolaik daudzi nepadomāja, kāda ir demokrātijas vērtība," norāda vēsturnieks.
Vai Latvijai būtu bijis iespējams izvairīties no padomju okupācijas, ja tā būtu saglabājusi demokrātisku valsts pārvaldes iekārtu? Zellis uzsver, ka 1940. gada notikumos demokrātiskai vai nedemokrātiskai valsts iekārtai nebija izšķirošas nozīmes. Un to ļoti labi apliecina Somija, kas bija saglabājusi demokrātiju.
Vienlaikus neatbildams ir jautājums – vai Latvija būtu brīvi pakļāvusies 1940. gada 16. jūnija PSRS ultimātam, ja tā būtu saglabājusi demokrātiju. "Tur varēja būt dažādi. Būtu strīdi, apsvērumi, šis viedoklis varētu būt pārdomāts," min vēsturnieks.
Raugoties vēsturē, ir neiespējami neredzēt zināmas paralēles ar mūsdienām, proti, arī šodien redzam, ka īpaši Centrālajā un Austrumeiropā uzvirmo autoritāras vai mazāk demokrātiskas tendences. Tas liek prātot par to, vai nepastāv riski, ka vēsture zināmā mērā varētu atkārtoties?
"Vēsture neatkārtojas. Te varam spriest par Marksa remarku par Heigeli, ka vēsture atkārtojas divreiz, bet otrajā reizē kā farss. Šajā gadījumā mēs arī nevaram pateikt, ka būs tieši tā, bet redzam ļoti līdzīgas lietas. Piemēram, 1920. gados redzējām, ka Eiropā notiek ļoti straujš modernizācijas process, un autoritāriem režīmi piedāvā antimodernizēto pieeju, bēgšanu atpakaļ, kur it kā ir drošāk, labāk. Ja šodien raugāmies uz autoritārajām partijām Eiropā, tur redzam ļoti līdzīgas lietas," skaidro Zellis.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
