Iespēja piedalīties brīvās vēlēšanās ir greznība. Intervija ar "Doždj" galveno redaktoru Tihonu Dzjadko

Dzjadko neslēpj, ka ar kolēģiem ir ārkārtīgi priecīgi par darba atsākšanu un to, kā viss virzās uz priekšu. Arī sākotnējās bažas, ka telekanāla būs "’atdalījies’’ no Krievijas, nepiepildījās, ko apstiprina arī no Maskavas un citviet saņemtās atsauksmes. Tomēr vēl nav atnākusi simtprocentīga apziņa, ka "’Doždj’’ atrodas Rīgā. Ikdienā pārsvarā sanāk pārvietoties tikai starp dzīvokli un darbu, nav pat bijis laika pa galvaspilsētu pastaigāties. "’Tāpēc mēs joprojām īsti nesaprotam Rīgu, bet es ļoti mīlu šo pilsētu,’’ norāda Dzjadko.

Tas, kāpēc "’Doždj’’ savu biroju atvēra Rīgā, ir vairāku iemeslu kopums. Vispirms Latvijas valdība telekanālam nākusi pretim, palīdzot ar vīzu saņemšanu, kas kara Ukrainā dēļ Krievijas pilsoņiem Eiropā ir īpaši apgrūtinoši. Tāpat, kā uzsver Dzjadko, Latvijai ir ļoti principiāla nostāja šajā karā. "’Latvija robežojas ar Krievijas Federāciju, un uz šī fona Latvijā ir daudz pretrunu, kas pastāv šeit jau daudzus gadus, taču tagad tās saasinājušās. Vien stāsts par pieminekli ir kā vērts. Šeit būs, ko filmēt, rādīt, un mums šeit ir jābūt.’’

Krievijas propagandas instrumenti

Paturpinot par pieminekļiem, "’Doždj’’ galvenais redaktors norāda – padomju pieminekļu nojaukšana ir ļoti sāpīgs un ilgi nobriedis stāsts, kurā ir iesaistītas nevis divas, bet trīs puses: Latvijas varas iestādes, krievvalodīgie iedzīvotāji un Krievija, tādēļ tas ir īpaši sarežģīts. "’Ja tev ir tik bīstama, viltīga un izdomas bagāta puse kā Krievijas propaganda, tev pašam jābūt viltīgākam un sarežģītākam. Un šajā ziņā man šķiet, ka situācija ir nenovēršami nonākusi līdz šādam stāvoklim. Man, kas [Rīgā] atrodas tikai pusotru nedēļu, ir grūti pateikt, vai ir pareizi pieminekli saglabāt vai nojaukt.

Es neesmu tik ļoti iesaistīts, bet, lai cik banāli un plakani tas neizklausītos, ir skaidrs, ka situācija nevar palikt tāda, kāda tā ir bijusi. Uz visiem laikiem, tā vai citādi, tā ir jāatrisina. Tajā pašā laikā piemineklis nav ne cilvēks, ne mājas. Man šķiet, ka attieksme pret pieminekļiem ir katastrofāli pārspīlēta. Ja nav fiziska pieminekļa, tas neizdzēš atmiņas no jūsu prāta, jo kopumā padomju laika pieminekļu tēmu Baltijas valstīs ļoti izmanto Krievijas propaganda.’’

Mediju cenzūra

Latvijā daudz lauzti šķēpi par to, vai Krievijas telekanālu aizliegšana Latvijā ir cenzūra. Dzjadko norāda – ja nebūtu kara, arī viņš teiktu, ka tā ir cenzūra, taču kara apstākļos to par tādu nevar saukt. "’Ir viedokļi, un ir meli. Cenzūra ir citu cilvēku viedokļu un informācijas aizliegšana. Kopš 2022. gada marta Krievijas Federācijā tiek īstenota militāra cenzūra, jo tika bloķētas mediju tīmekļa vietnes; žurnālisti tika piespiesti aizbraukt, vai pret viņiem tika ierosinātas krimināllietas, pamatojoties uz to, ka šie žurnālisti raidīja atšķirīgu informāciju.

Tie nebija ne meli, ne dezinformācija. Tā bija atšķirīga informācija. Pie tam atsevišķi plašsaziņas līdzekļi, piemēram, "’Doždj’’, vienlīdz pārraidīja informāciju, ko izplatīja Krievijas puse. (..) Krievijas valsts televīzija jau daudzus gadus un jo īpaši pēdējos mēnešos nodarbojas ar meliem, manipulācijām un kara kurināšanu. Cilvēki, kas ir Krievijas televīzijas galvenās sejas, patiesībā ir noziedznieki, jo viņi kurina karu.’’

Šobrīd tas nav iespējams, bet vēl nepārredzamā nākotnē "’Doždj’’ varbūt varētu atgriezties Krievijā. Dzjadko uzskata, ka tas būtu iespējams vien tad, ja notiks lielvalsts politiskā režīma maiņa. "’Tiklīdz tas mainās, mēs ar pirmo lidmašīnu, vilcienu vai velosipēdu dodamies uz Maskavu.’’

Dzjadko šajā ziņā ir nosacīti optimistisks – viņš redz, ka Krievijas politiskā režīma maiņa varētu notikt arī viņa dzīves laikā. "’Man šķiet, ka laiks pašlaik ļoti paātrinās un politiskā režīma maiņa notiks daudz ātrāk, nekā par to liecina pat visoptimistiskākās prognozes. Es nevaru pateikt, pēc cik gadiem, mēnešiem, dienām un stundām tas notiks, bet es domāju, ka tas notiks mūsu dzīves laikā un kādā paredzamā nākotnē.’’

Krievijas noziegumi

Runājot par izjūtām, vērojot kara attīstību Ukrainā, "’Doždj’’ galvenais redaktors atzīst, ka sajūtas šodien ir tādas pašas, kādas bija kara pirmajā dienā – 24. februārī. Viņaprāt, tas ir noziegums un milzīga vēsturiska kļūda. "’Noziegums, jo kārtējo reizi ir pārkāptas citas valsts robežas. Mirst cilvēki, tiek kropļoti cilvēku likteņi, izpostītas pilsētas un ieņemtas citas valsts teritorijas. Respektīvi, notiek tas, ko varētu iedomāties 19. gadsimtā, bet mēs jau esam 21. gadsimtā. Vienlaikus vēsturiski tā ir kļūda, jo katra kara diena atmet Krieviju arvien tālāk savā attīstībā. Viss, kas tika būvēts gadiem, tiek iznīcināts katru dienu. Un Krievija virzās pretī katastrofai un morālai degradācijai, jo sabiedrību mēģina pārliecināt par to, ka šis noziegums – ir tas, kā tam ir jābūt. Un daļa sabiedrības tam piekrīt.’’

Vēlēšanas ir greznība

Straujiem soļiem tuvojas 14. Saeimas vēlēšanas, kurām eksperti paredz ārkārtīgi zemu iedzīvotāju aktivitāti – vien aptuveni 40%. Vienlaikus Krievija var vien sapņot par īstām, demokrātiskām vēlēšanām, jo tur notiekošās var saukt vien par teātri – vēlēšanu rezultāts ir zināms, vēl pirms tās vispār notikušas. Taujāts par to, kāpēc ir svarīgi doties uz vēlēšanām, Dzjadko uzsver: "’Cilvēkiem ir jāizmanto šī greznība – piedalīties brīvās vēlēšanās.’’

"’Iespējams, šeit tas tiek uztvers kā tas, ko angliski sauc par "take it for granted" – kaut kas, kas tiek uzskatīts par pašsaprotamu un viegli pieejamu. Tomēr daudzās pasaules valstīs tas tā nenotiek. Stāsts jau ir par to, ka, neejot uz vēlēšanām, jūs zināmā mērā zaudējat tiesības būt neapmierinātiem ar to, kas notiek valstī, jo jums bija iespēja to ietekmēt un jūs to nedarījāt. Tāpēc, man liekas, ka, ņemot vērā, ka jūs dzīvojat valstī, kur notiek neatkarīgas un brīvas vēlēšanas, iespēja iet un vēlēt ir jāizmanto."