Vienīgā un pirmā armijas bataljona komandiere Latvijā – Antoņina Bļodone
Antoņina 18, novembrī veda parādē savu vienību. Pulkvežleitnante aicina arī mūs neaizmirst, ka ukraiņu karavīri šobrīd tur arī mūsu frontes līniju.
NBS štāba bataljonā TV3 viesojās laikā, kad karavīri gatavojās svarīgākajai dienai gadā – Latvijas valsts neatkarības proklamēšanas dienas parādei. NBS štāba bataljona komandieres amatā viņa stājās šā gada jūnijā.
Viņa bruņotajos spēkos ir pirmā un līdz šim vienīgā sieviete tik augstā amatā. Taču savu karjeru militārajā dienestā sāka pirms 26 gadiem.
Nav ko caur puķītēm kaut ko runāt, tas ir mans, mans uzdevums ir kalpot valstij un man tas ļoti patīk, man patīk būt piederīgai, noderīgai un tā ir mana misija. Uzsākot dienestu es saņēmu savu pirmo algu un tikai tad es pajautāju, cik tad man īsti maksās, jo man bija svarīgi dienēt, es aizmirsu pajautāt kāds būs atalgojums, tas bija otršķirīgi.
Sākumā zemessardze, tad jau profesionāls dienests seržanta pakāpē, tad virsnieks, vada komandiere Ādažos, pēc tam rotas komandiere un šobrīd bataljona komandiere Bruņotajos spēkos. Pulkvežleitnante neslēpj, ka dienesta laikā ne reizi vien nācies saskarties ar aizspriedumiem par sievieti armijā.
"Sākotnēji, kad es uzsāku dienestu 26 gadi atpakaļ, radi vispār nesaprata ar ko es nodarbojos, skolotāji nosodīja, teica, ka tā ir pat kauna lieta kaut kādā veidā," sacīja Antoņina.
Runājot par Latvijas bruņotajiem spēkiem deviņdesmito beigās un tagad – NBS štāba bataljona komandiere saka – to nevar salīdzināt.
Ja salīdzinām formastērpus, mūsu apgādi, kas bija tad – ziniet, tās bija mammas adītās zeķes, kaimiņu sarunātas bikses, viens formastērps uz visu gadu un tad pats domā kā tu viņu mazgāsi, kā būsi. 90 gadu beigās nevarēja valsts ne atļauties, ne domāt par to, attīstība bija tikai pašā sākumā.
26 gadi dienestā bijuši izaicinājumiem pilni – taču tie tikai stiprinājuši viņas vēlmi kalpot Latvijai. Un tieši Afganistānas pieredze atstājusi spilgtākās emocijas un izpratni, cik trausla ir robeža starp dzīvību un nāvi, cik ļoti jānovērtē tas,ka dzīvojam drošībā.
"Ziniet ar fiziskiem izaicinājumiem ir vienkāršāk, jo ir jāsaņemas. Emocionāli ir bijušas situācijas Afganistāna, tur esot pildīju uzdevumu, braucot mājas, bija mīnmetēju apšaude, tad es sabijos, es sapratu, ka es esmu ar vienu kāju mājās, ar vienu tur – tad es sapratu, ka es ļoti gribu dzīvot," teica Antoņina.
Laikā, kad dzīvojam ģeopolitiski ļoti bīstamos apstākļos, ieņemt tik augstu amatu Latvijas armijā ir ārkārtīgi liela atbildība. Komandiere saka – teorētiski visi saprata, ka Krievija sāks karu, bet tad, kad tas notika – tas bija prātam neaptverami.
Situācija mums blakus likusi vairākkārt arī mūsu aizstāvjiem pārskatīt plānus Latvijas aizsardzībai kara gadījumā.
Mēs esam pārskatījuši ļoti daudzas lietas un joprojām skatāmies, joprojām nāk jauna informācija arī mūsu karavīri visās jomās analizē, domā kā būt labāk gataviem.
Antoņina piebilst, ka tā ir katra ne tikai karavīra, bet katra Latvijas iedzīvotāja atbildība, mums katru dienu ir jāatceras un jābūt pateicīgiem par to, ka mēs dzīvojam brīvā Latvijā un katru dienu mums ir jāizdara kaut kas,lai nosargātu šo brīvību un jāstiprina vienam otru.
"18. novembris ir manas dzimtenes dzimšanas diena un Latvija man nozīmē – visu – ziniet, es esmu daļa no šīs zemes, man nekur neelpojas tik labi kā šeit," piebilst Bļodone.
Viaā arī nebaidās teikt, ka pēc dabas cilvēks bieži sūdzas un lūdz dievu lūdz kaut ko labāku, tomēr Antoņina novēl kādreiz arī pateikties tam pašam dievam, ka mēs dzīvojam brīvā Latvijā un pateikties par to, kas mums ir dots.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
