"Man radās sajūta, ka man jāparāda sistēma no bērna skatījuma," Karīna šogad sāka runāt par dzīvi bērnu namā
Viens no lielajiem notikumiem šogad noteikti bija tas, ka beidzot atklāti sākām runāt par to, kā dzīvo bērni, kuriem vecāku vietā ir valsts.
Gada beigās pat Rīgas pilī notika plaša konference, kurā sprieda, kas darāms, lai nevienam bērnam nevajadzētu dzīvot bērnu namā. Ļoti emocionālu runu teica jauna sieviete Karīna Pētersone, kura pati ir bijušais "sistēmas bērns". Karīna ar savu dzīves stāstu līdz asarām aizkustināja klātesošos. Pēc viņas runas labklājības ministrs atvainojās.
Atvainošanās valsts vārdā ir svarīga, bet vēl svarīgāk, lai patiešām pēc iespējas ātrāk Latvijā visi bērni augtu ģimenē.
"TV3 Ziņas" gada nogalē tikās ar Karīnu, kura ieguva labu izglītību, ir mamma diviem bērniem un kā pati saka, dzīvo labi, jo dara to, kas patīk. Un vēl Karīna raksta – dziļi un izjusti stāsta par piedzīvoto.
Mana mamma ir slima. Viņai ir šizofrēnija. Savu bērnību es pavadīju bērnu namā. Es no bērnu nama izgāju salauzta, dzīves nezinoša un naida pilna. Un gadiem nekad nerunāju par to, kā jūtos, jutos un ko piedzīvoju.
Pie Karīnas mēs devāmies tumšā un drēgnā decembra vakarā, kad dodamies ciemos pie Karīnas un, iespējams, šādā tumsā un aukstumā Karīna ir pavadījusi savu bērnību. Laiku, kuram vajadzētu būt bezrūpīgākajam un gaišākajam cilvēka mūžā. Bet Karīna ir viena no retajiem "sistēmas bērniem", kura ir tikusi cauri šai tumsai un viņai ir izdevies saskatīt gaismu.
Karīna izrāda savu darbnīcu, kurā viņa apvieno savu nodarbošanos ar misijas apziņu.
Šo zīmējumu ir zīmējis bērnu nama bērns. Viņu sauc Aleksandrs. Ir doma, ka mēs kopā ar Aleksandru taisām apģērbu līniju, kur visa peļņa aizies viņa izaugsmei. Aleksandram ir pieci gadi, viņs ir gudrs puika. Viņam nekad neviens nav mācījis zīmēt. Kad viņam uzprasīja, kur viņš iemācījās zīmēt, viņš teica, ka viņam tas nāk no šejienes (uzliek roku uz sirds) un rokas pašas zīmē.
Karīna savā blogā atklāj par skaudrajiem notikumiem bērnunamā, kurā viņa dzīvoja, nepaļaujoties uz neviena cita palīdzību.
Man bija kādi 11 gadi, kad bariņš bērnu mani nežēlīgi piekāva. Es neko nepateicu vadībai. Kāpēc? Pirmkārt man likās, ka es pati esmu vainīga, otrkārt man nelikās, ka kāds varētu man palīdzēt. Tas, ko savos 11 gados biju sapratusi – man esmu tikai es.
Parasti cilvēkiem, kuri kaut ko tik smagu savā dzīvē piedzīvojuši, gribas šīs atmiņas paslēpt dziļi sevī un par to nerunāt, bet Karīna runā.
Kad sākās skandāls saistībā ar Jelgavas bērnu namu, manī kaut kas iekšēji uzsprāga. Es sapratu, ka tā ir patiesība. Un tajā visā pietrūka bērna viedoklis un skatījums. Visi runāja par un ap notiekošo, bet pats bērns nevar izteikties. Un man radās sajūta, ka man vajag parādīt sistēmu no bērna skatījuma.
Baisākais , ko nodara bērnu nams, ir tas, ka tur mazais cilvēks kādam ir darbs.
Par cik viņi ir tikai darbs, no viņiem ir izgrieztas emocijas. Es piecus gadus nodzīvoju majās un mamma kaut kur bija izlasījusi, ka pret bērniem jāizturas kā pret karaļiem. Pret mani tā ari izturējās. Viņa paspēja manī to visu salikt iekšā.
Bērnu nama bērniem nekā nav sava, ne gulta, ne naktsskapītis, pat drēbes nav savas. Karīnai ir atmiņas par pirmo lietu, ko sauca par savu.
Jā, es atceros. Tie bija tādi, kedveidīgi, gari šņorejami zābaki, tādi līdz celim. Man tie ļoti patika un tos es sev pati nopirku, kad sāku strādāt.
Viss pārdzīvotais laupījis Karīnai spēju uzticēties dzīvei un cilvēkiem.
100 procentīgi es neuzticos nevienam. Tas vienkārši ir fakts, to es pieņmu, ka tā vienkārši ir. Es bērnībā ļoti daudz lasīju un tā bija pasaule, kurai es uzticējos. Tā bija pasaule, kurā es paslēpos no realitātes.
Dažkārt mēs redzam, ka bijušie "sistēmas bērni" nespēj kļūt par labiem vecākiem, jo nezina kā ir rupēties par kādu, arī Karīna uzskata, ka tas ir grūti.
Tas ir grūti. Man ir grūti saņemties pavadīt laiku kopā. Bet es savus bērnus ļoti mīlu. Man ir milzīgs lēciens sev jāpārlec pāri, piemēram, iziet brīvdienās pastaigāties, bet tad, kad es to izdaru, es jūtos ļoti labi.
Karīna uzskata, ka bērnu namus ir jāslēdz, bet līdz brīdim, kad tas notiek ir jāmaina cilvēki, kuri tur strādā.
Protams, vienā dienā bērnu namus nevar aizslēgt, jo tiem bērniem nebūs. kur iet, bet pirmkārt ir jamaina cilvēki, kuri tur strādā. Jāceļ kvalitāte, kamēr mēs pārejam uz procesu, kad vairs nav bērnu namu, lai šie bērni ir drošās un svarīgākais līdzjūtīgās rokās. Es vēlētos, lai cilvēki kļūst saprotošāki un iejūtīgāki.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
